Kā es atguvu (un pazaudēju) šeit un tagad

Man bija tā laime patīkami ieilgušu brīdi izbaudīt nesteidzīgu dzīves ritmu un teju pilnībā atslēgt sevī multitaskinga jeb vairākuzdevumu režīmu. Būt pēc iespējas apzinātāk esošajā mirklī – fokusēties uz to, kas notiek šodien, šeit un tagad, fonā nedomājot trīs vai desmit soļus uz priekšu. Ak, dievs, kā es izbaudīju šo laiku! Tas bija īsts SPA manām smadzenēm un visai manai būtībai! Apzinātības prakse ik dienā, ik mirklī.

Pārāk bieži dzīve mums vienkārši paskrien garām. Mums nav laika izbaudīt tagadni, jo esam noraizējušies par nākotni vai iestiguši pagātnē. Darot vienu, domājam par pavisam ko citu. Un prāts visu laiku fonā “vārās”, nosodot un izsakot dažāda rakstura komentārus kā tāds sabojājies, čerkstošs radio…

Ekstrēmākos variantos pārlieku liela raizēšanās par nākotni var radīt nemiera traucējumus, savukārt intensīva gremdēšanās pagātnē – depresiju. Un, protams, dzīvošana pagātnē vai nākotnē, nozog patreizējo mirkli. Vienīgo patieso dzīvi, kas mums ir. Sēžot birojā mēs sapņojam par atvaļinājumu, savukārt atvaļinājumā domājam par darbu kalnu, kas sagaidīs pēc atgriešanās. Apburtais loks, no kura neļauj izrauties arī allaž klātesošās mūsdienu tehnoloģijas, kas kā uzticīgi un uzcītīgi klēpja sunīši visur seko līdzi un modri ziņo par katru pie apvāršņa parādījušos jaunumu.

Apzinātība ļauj piedzīvot un novērtēt to, kas ir dots tagad. Būt apzinātam nozīmē pārnest savu uzmanību atpakaļ esošajā mirklī. Nevēlēties nokļūt labākā vietā vai sasniegt laimīgāku stāvokli. Tas nozīmē noķert šo izjūtu šeit un tagad – man jau ir labi, es jau esmu laimīgs. Pamanīt labo esošajā nozīmē dzīvot tagadnē. Tas ir ceļš prom no stresa, pašiznīcinošām šaubām, nomāktības un bezjēdzības izjūtas.

Kopš bloga palaišanas ir pagājis nepilns mēnesis, un šīs nedēļas, dienas un naktis ir bijušas negaidīti intensīvas, dinamiskas un piepildītas, jo manā nesteidzīgajā ikdienā atkal ir ienākusi plānošana, darāmo darbu saraksti, pieņemamo lēmumu lērums un visam pāri – aizņemtība. Biju paspējusi aizmirst, kā tas ir. Adrenalīns gluži kā izbijušam narkomānam uz brīdi atgādināja veco kaifu, ko izjutu, dzīvojot vairākuzdevumu režīmā un vairāk vai mazāk veiksmīgi tiekot ar visu galā. Tomēr… Es nevēlos atgriezties šajā režīmā. Nemitīgais saspringums, kas reizēm neļauj aizmigt, prāts, kas visu laiku fonā ģenerē troksni? Paldies, nē!

Jā, esmu sačakarējusi savu līdz šim lielisko miega režīmu (piemēram, šis ieraksts top vienos naktī, un reizēm aizstrādājos līdz pusdiviem, pustrijiem…). Zinu, ka ilgtermiņā man tas nozīmē mazāk enerģijas, lielāku vilkmi atpakaļ neveselīgos paradumos, aptumšotāku skatījumu uz ikdienas procesiem un triecienu imunitātei.

Nogurums nav mans draugs. Mēs varam drusku kopā paspēlēties, bet man ir laikus jādodas mājup.

Šodien, pārskrienot no vienas tikšanās uz otru, pa ceļam veicot piezīmes, rakstot e-pastus, piefiksējot idejas vairākiem dažādiem projektiem, piespiedu sevi paņemt 30 minūšu pauzi pusdienām. Tas man nozīmēja mazliet pabīdīt uz leju nākamās tikšanās laiku, taču paēst, piebremzēt un mazliet sakopot spēkus. Stāvot rindā es, protams, bakstīju telefonu, plānoju nākamos soļus un tikai pēdējā brīdī pacēlu acis, lai izvēlētos, ko tad es īsti ēdīšu.

Brīdī, kad ar savu šķīvi apsēdos pie galda līdzās mobilajā tālrunī iegrimušam vīrietim, kurš nevērīgi stumdīja pa šķīvi rīsus un tikpat nevērīgi bāza tos mutē pa starpu sarunai, es sapratu, ka savam uz galda uzliktajam viedtālrunim šīs maltītes laikā es nepieskāršos. Un tas bija viens no skaistākajiem mirkļiem šajā visādi citādi patīkamajā un veiksmīgajā dienā, jo es atkal sajutu saikni ar sevi un esošo mirkli. Izbaudīju katru zupas karoti. Tā bija riblja čorba – serbu zivju zupa, pagatavota bagātīgā tomātu, paprikas un vīna buljonā. Sātīga un silta. Logā sitās šodienas nebeidzamais lietus, vīrietis blakus bija beidzis sarunu un turpināja vērties telefona ekrānā, nevērīgi stumdot šķīvī vistas vindalū pārpalikumus.

Tajā brīdī piedzima šis ieraksts. Tas nekas, ka to pierakstu pēc daudzām stundām pusdivos naktī. Lietus turpina bungot nu jau pa istabas jumta logiem, ārpasaule ir ietinusies rēnā tumsā, suns, tā arī nesagaidījis mani, sen palīdis zem segas, un mani silda uz galda aizdegtās sveces liesma.

Vakardiena ir beigusies. Rītdiena vēl nav pienākusi. Mums ir tikai šodiena. Sāksim! – Māte Terēze

 

P. S. Par apzinātību mēs parunāsim vēl. Šonakt saku arlabunakti.

Bildes: happy whispers & Pinterest

3 Komentāri on Kā es atguvu (un pazaudēju) šeit un tagad

  1. Ance
    18/06/2014 at 14:07 (4 gadi atpakaļ)

    Laipni lūgti blogu pasaulē! :D
    Bet raksts kā naglai uz galvas, es tieši pēdējās nedēļas mācos no jauna dzīvot šeit un tagad. Tik daudz kas notiek, īstenojas, ģenerējas, ka aizmirstam par šo skaisto brīdi. Paldies par kārtējo zīmi- būt šeit un tagad.

    Atbildēt
  2. Valts Dalbins
    18/06/2014 at 14:55 (4 gadi atpakaļ)

    pats termins “viedtālrunis” ir diezgan ciniska norāde uz to, kas mūsdienās ir vieds- tehnika, nevis cilvēks. :) Paldies par blogu, ir tik jauki to laiku pa laikam palasīt un superīgas receptes- tās noderēs! Veiksmi! :)

    Atbildēt
  3. Reinis
    14/07/2014 at 13:18 (4 gadi atpakaļ)

    Paldies par šo rakstu!:) Tas man lika aizdomāties par paša ikdienas skrējienu:) Tas, laikam arī ir šī bloga devums:)

    Atbildēt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *