Dzīve ar klusajiem telefoniem. Trīs sieviešu pieredze

“Labdien, mani sauc Līga, un es esmu atkarīga no sava mobilā tālruņa!”. Tā noteikti varētu būt frāze, ar kuru pirms kāda laika es būtu atzinusies pārāk ciešā draudzībā ar viedierīcēm. Atzīšos (un ne pirmo reizi), ka regulāri mēdzu pamatīgi nogurt no komunikācijas intensitātes un savdabīgās atkarības, ko rada mūsdienu digitālie draugi, īpaši allaž klātesošais viedtālrunis. 

Diemžēl esmu no tiem, kam nemitīgā viedtālruņa pārbaudīšana sāka robežoties ar atkarību. Blogā jau reiz rakstīju, ka ir izpētīts – atkarība no viedierīcēm ilgtermiņā nepaliek bez sekām:

  • pazeminās koncentrēšanās spējas;
  • parādās grūtības noturēt uzmanību;
  • rodas problēmas sasniegt ilgtermiņa mērķus.

Esmu daudzkārt pieredzējusi, kā ilgstošs un intensīvs multitāskings komplektā ar tūlītēju un nemitīgu reaģēšanu uz notiekošo nogalina manu radošumu. Kad jezgas ir par daudz un jūtu, ka jāpiebremzē, mēdzu vienu līdz divas diennaktis nelietot sociālos tīklus, nerakstīt blogā, neieskatīties e-pastā un neņemt tālruni visur sev līdzi. Dzīve šajos atturības periodos, man pilnībā klātesot visos procesos, patiesībā kļūst garšīgāka. Pagaidām digitālās atslodzes dēļ neesmu palaidusi garām kaut ko patiešām svarīgu un neviens nav apvainojies, ka neatbildu uz zvanu vai īsziņām. Saspringtu PR projektu laikā, protams, neko tādu atļauties nevarēju, taču nodarbošanās maiņa un arvien lielāka pievēršanās rakstīšanai pamazām palīdz samazināt viedierīcu lietošanas intensitāti.

Atslēgt skaņu un vibrozvanu

Pirmās stundas atslodzes dienās bez telefona ir grūtas, jo ikdienā to ņemu līdzi visur un pārbaudu pārāk bieži. Taču apziņa, ka atslodze no tālruņa ļauj pārspraust veselīgākas robežas, stiprina. Vislabākā atslodze izdodas ārpus mājām, dodoties dabā un tālruni vispār neņemot līdzi. Ja rakstu kādu radošu darbu vai jāpaveic kas steidzams, mēdzu ieslēgt tālruni lidojuma režīmā, jo tas man rada sajūtu, ka fiziski atslēdzos no apkārtējās pasaules kairinājumiem un varu pastrādāt produktīvāk, bez liekas raustīšanās. Lidojuma režīmu vienmēr ieslēdzu arī uz nakti, kā arī apmeklējot jogu vai masāžu, jo šajā laikā jūtu izteiktu vēlmi atslēgties vārda visplašākajā nozīmē.

Nu jau pāris nedēļas esmu spērusi soli tālāk un ļaujos savdabīgam eksperimentam – esmu izvēlējusies ikdienā atslēgt tālruņa skaņu. To ieslēdzu tikai brīžos, kad zinu – zvanīs meita pēc skolas vai gaidāms kāds svarīgs zvans darba lietās. Nelietoju arī vibrozvana režīmu.

Šādam eksperimentam mani iedvesmoja vairāku līdzcilvēku pieredze, piemēram, aktrise Dārta Daneviča, kura ikdienā dzīvo ar “kluso telefonu”, un jogas pasniedzēja Liene Krauze, kura atzinās – šāda dzīve ir daudz mierīgāka. Pēc tam uzzināju par vēl citām sievietēm, kuras uzdrīkstējušās samazināt viedtālruņa uzmācīgo iejaukšanos savās ikdienas gaitās, un nolēmu padalīties blogā ne tikai ar savu, bet arī ar viņu pieredzi.

Lelde Ozoliņa, interjera dizainere

“Viss notika plūstoši un pašsaprotami. Darba dienas bija cieši saplānotas, pilnas ar sapulcēm un klientu tikšanās reizēm, un šajos laikos telefona skaņu izslēdzu.

Bieži vien pēc sapulcēm bija neatbildētu zvanu jūra. Kad visiem pēc kārtas atzvanīju, puse no zvanītājiem jau bija savas “neatliekamās” lietas atrisinājuši, bet citi bija informāciju nosūtījuši e-pastā.

Kad ķēros klāt e-pastiem un citiem darbiem, kam nepieciešama koncentrēšanās un štukošana, pamanīju, ka mani iztraucē nemitīgie paziņojumi telefonā no sociālajiem tīkliem, kuros nereti ar mani komunicē arī klienti, tāpēc izslēdzu arī tos.

Brīvajā laikā ar šīm lietām bija ļoti līdzīgi – gribēju veltīt nedalītu uzmanību atpūtai, savām interesēm un draugiem. Ar laiku sapratu, ka arī ar izslēgtu skaņu un bez vibrācijas, bieži vien tāpat sajūtu, ka zvana telefons. Tā nu es pārsvarā ļauju telefona skaņai būt izslēgtai. Tas ļauj nesatrūkties no zvana skaņas un palīdz koncentrēties katrai lietai, ko daru, tostarp katrai telefonsarunai.

Runājot par tiem, kuri nevar mani sazvanīt, ne jau tas, vai skaņa telefonam ir ieslēgta vai nē, traucē citiem. Drīzāk tas, ja neatzvani vai nedod vispār nekādu citu ziņu. Es mēģinu tālrunī darīt tikai to, ko daru, papildus nečekojot visu laiku visus sociālos tīklus. Ne vienmēr sanāk, taču vispār cenšos dzīvot apzinātāk.”

Ance Anna Šternberga, bloga Topi Vesels autore

“Telefona skaņu un vibrācijas režīmu telefonam atslēdzu jau vairāk kā pirms pusotra gada. Varbūt dīvaini, bet jāatzīst, ka nevaru vairs iedomāties, ka telefons varētu zvanīt un es kā tāds Pavlova suns steigtu domāt, kurš gan man varētu rakstīt, zvanīt un ta tālāk. Šādu lēmumu pieņēmu, jo negribēju būt par savu ieradumu vergu, skrienot pie bļodas pēc zvaniņa noskanēšanas. Vēlējos būt brīva, kļūt par saimnieku savām mazajām ikdienišķajām darbībām, tostarp telefona čekošanai.

Nevienam neesmu teikusi, ka telefonam nav skaņas un neviens nav prasījis, kāpēc visbiežāk ar pirmo reizi nepaceļu. Interesanti, ka pēdējā laikā kaut kā sanācis attīstīt citas maņas, un es jūtu, kad man zvana, vai, kad man vajag pieiet pie telefona. Visiem, kuri lūdz manu  numuru, es izsniedzu e-pasta adresi. Ne visiem tas patīk, bet tā es funkcionēju. Nereti uz e-pastiem  atbildu pat ātrāk kā uz telefona zvaniem. Tāpat e-pasti nekur nepazūd – varu atbildēt vēlāk, taču, ja īsziņa izlasīta vai neatbildētais zvans apskatīts, pastāv liela varbūtība, ka atbildēt vienkārši aizmirsīšu.

Es nemīlu būt konstanti sasniedzama. Nepatīk, ka mūsdienās tik reti tiek cienīts cilvēka brīvais laiks, un kādam tās var būt arī vairākas stundas dienas vidū vai pat vairākas darbadienas nedēļā. Savā darba vietā pati nosaku, kad un cikos es strādāju. Varbūt esmu pavisam izlaidusies, bet, manuprāt, cilvēkam ir jādara tā, kā viņš jūtas vislabāk. Telefona signāla izslēgšana man ir devusi lielu brīvību un mieru. Esmu atbrīvojusies no vēl viena stresora savā dzīvē.

Telefona apklusināšana var lieliski palīdzēt cilvēkiem ar trauksmes sindromu, iekšēju nemieru un paaugstinātu stresu – par vienu uztraukumu mazāk, jo neko jau garām nepalaidīsi. Atzvanīsi, kad varēsi. Divas stundas pirms miega un divas stundas pēc pamošanās nelietoju sociālos tīklus. Martā, uzsākot lielo gavēni, sāku gavēt arī ar sociālo tīklu izmantošanu. Neatsakos pavisam, jo daļēji tas ir mans darbs un pilnībā atteikties pat īsti nav nepieciešams, taču samazināt bezjēdzīgo skrollēšanu cauri Facebook gan būtu vēlams, domājams, katram.

Gavēnis no pārmērīgas telefona izmantošanas man ir devis ļoti daudz – vairāk laika veltu sev, meditācijām, grāmatām, mieram un tējas pauzēm. Ir vairojies gribasspēks, jo atteikšanās no ieraduma tik tiešām mūs spēcina, kā arī ir uzlabojies miegs. Domāju, ka turpināšu ieturēt šādu “diētu” arī turpmāk. Tā māca būt pilnīgai un neprasīt atzinību no apkārtējās pasaules, iemāca baudīt brīdi tādu, kāds tas ir un ar tiem, kas ir blakus. Tas var būt grūti, bet reizēm tik ļoti vajadzīgi!”

Ja arī jums, lasītāji, ir pieredze cīņā ar atkarību no viedierīcēm, vai kādi jautājumi mums, priecāšos, ja dalīsieties tepat bloga ieraksta komentāros!


Bildes: Ģirts Luste (Līgas portrets), Katrīna Lipska (Ances portrets), no personīgā arhīva (Lelde)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *