Inga Kalniņa, LePetitPot.lv: Es dievinu ēdienu un ēst gatavošanu

Pavisam nesen Inga Kalniņa no bērnu ēdienam veltītā bloga Le Petit Pot jau viesojās Happy Whispers lappusēs ierakstā 3 iedvesmojošas mammas, kas dzīvo garšīgi. Kad apmeklēju Ingas vadītos kursus par ēst gatavošanu bērniem, radās vēlme uzaicināt viņu uz plašāku sarunu. Inga aizrautīgi gatavo garšīgu un veselīgu ēdienu ne vien sev un vīram, bet arī meitai, kura jau no bērna kājas ir bieža viešņa restorānos un labu ēdienu mīl tikpat ļoti kā mamma un tētis.

Inga_Kalnina_01

Šobrīd Tavs galvenais uzdevums ir būt nepilnus divus gadus vecās Grētas Teodoras mammai, taču līdz tam Tu vadīji itin aktīvu profesionālo dzīvi, turklāt paguvi padzīvot Francijā. Pastāsti par to mazliet vairāk!

Kad Rīgas Franču licejā tika atvērtas pirmās eksperimentālās klases, kurās franču valodu varēja apgūt, sākot no 10. klases, es nolēmu mainīt skolu un mācīties tur, jo ļoti gribēju iemācīties franču valodu un pēcāk studēt Francijā. Ja sākumā sapņoju par franču valodas apguvi vien, tad diezgan drīz sapratu ka mana lieta būs tūrisms. Jau 10. klasē sāku meklēt universitāti, kurā studēt, un liktenis mani saveda kopā ar īstajiem cilvēkiem. Lēnam, bet neatgriezeniski vēlme mācīties tūrisma biznesu pārauga vēlmē apgūt gastronomiju un viesnīcu vadības biznesu. Pēc 12. klases aizbraucu uz Franciju un nodzīvoju tur nepilnus astoņus gadus. Esmu saņēmusi augstākās profesionālās izglītības diplomu kā pavārs un MBA grādu Viesnīcu un restorānu biznesa vadībā.

Kāpēc tieši viesnīcas un restorāni? 

Interesanti, ka mani jau kopš bērnības fascinēja viesnīcas un ceļojumi, kaut redzēts nebija gandrīz nekas. Varbūt tādēļ pirmais impulss bija studēt tūrismu. Ēdienā es iemīlējos Francijā, pateicoties jauniegūtajiem draugiem, jo tur ēšana ir bauda un māksla vienlaikus. Francijā ar ēdienu ne vien saderinājos, bet arī salaulājos. Pateicoties mācībām, man bija iespēja iepazīt ļoti labus un kvalitatīvus produktus. Tas uzlika augstu latiņu visai turpmākajai dzīvei.

Pabeidzot studijas Francijā, kādu laiku strādāju pie dažādiem Francijas un Latvijas sadarbības projektiem. Atgriežoties mājās, vairāk darbojos mārketinga sfērā nekā tiešajā specialitātē, taču diezgan ātri sapratu, ka jāsāk strādāt kā konsultantei viesnīcu un restorānu jautājumos, turklāt manai pieredzei un ieteikumiem bija labs pieprasījums. To darīju līdz pat meitas piedzimšanai un domāju atsākt, kad Grēta būs paaugusies.

Pirms gadiem četriem vai pieciem paralēli pamatdarbam sāku vadīt ēst gatavošanas kursus, fokusējoties uz Francijas klasiskajiem ēdieniem. Vēlāk radās arī mans un vīra Māra veidotais blogs Urbanic Organic ar restorānu un viesnīcu apskatiem un vērtējumiem. Līdz ko Grēta sāka ēst papildēdienu, sapratu, ka man būs jauna sfēra, kurā darboties. Meita ēda lieliski un viņai joprojām ļoti patīk ēst. Es varēju pilnībā izpausties virtuvē, man bija ārkārtīgi daudz ideju.

Un tu saprati, ka jātaisa vēl viens blogs! Ko nozīmē tā nosaukums “Le Petit Pot”?

Tā kā franču valoda man ir ļoti mīļa, bloga nosaukms ir franciski. Tulkojumā tas nozīmē “mazais podiņš” vai “katliņš”. Ar šo nosaukumu Francijā apzīmē arī bērnu pirmo pārtiku – biezeņus, sauktus par “burciņēdieniem”. Grētai bija kādi pieci mēneši un papildēdienu viņa bija ēdusi tikai mēnesi, kad sapratu – te aug viena liela gardēde. Vīra pamudināta, sāku pamazām pierakstīt idejas un domāt, kur un kā tās publicēt.

Inga_Kalnina_01

Kādas attiecības ar ēdienu Tev bija bērnībā un, ko Tu par ēdienu māci savam bērnam? 

Jau bērnībā man tika iemācīts ēdienu cienīt. Nav viss jāmīl, nav visu jāēd, bet ēdiens ir jāciena. Parakņājoties bērnības atmiņās, man šķiet, ka mūsu ģimene ēda salīdzinoši netipiski tam laikam – diezgan līdzīgi kā mēs ēdam šobrīd. Pati to skaidri neatceros, bet man stāstīja, ka bērnudārzā es esot devusies uz virtuvi pārbaudīt, kas tur notiek. Es jau redzu savu bērnu, darām tieši to pašu.

Starp citu, neskatoties uz mīlestību pret ēšanu un ēdienu, ilgi neēdu daudzus produktus. Mana lielākā problēma joprojām ir saņemties tos pagaršot. Šo to neesmu pat pagaršojusi, jo man nepatīk produkta izskats, struktūra vai smarža, un ir grūti sevi piespiest.

Man ir svarīgi, lai bērns ģimenē redz, ka ēšana ir jauks un patīkams pasākums un kas vairāk nekā tikai fizioloģiska nepieciešamība. Tā ir iespēja sanākt kopā un pavadīt laiku ar ģimeni vai draugiem. Ēšana (nevis pārēšanās!) ir lielisks veids, kā atpūsties. Mums gan patīk arī aktīva atpūta! (Smejas).

Runājot par ēdienu, manuprāt, bērnam nevajag gatavot to, kas pašam liekas neēdams un nepatīkams. Šeit es atsaucos uz tik bieži redzētajiem piemēriem, kad pieaugšie saviebjas, pagaršojot bērnu pārtiku. Grētas pirmie biezeņi visi kā viens skaisti smaržoja, labi garšoja un bija patīkami ēšanai. Cita lieta, ka bērnam vai pieaugušajam var nepatikt konkrētais auglis vai dārzenis, bet tas nemaina faktu, ka šis produkts ir labs. Es cenšos gatavot tā, lai vismaz daļēji Grēta ēstu to pašu, ko mēs ar vīru. Kad gatavoju biezeņus, tie tapa no dārzeņiem, kurus taisīju sev un vīram. Ja ēdam risoto, arī Grētas šķīvī ir risoto, vienīgi ar mazliet citām garšvielām.

Savā Instagram profilā Tu bieži publicē attēlus ar Grētas pusdienām un es ne reizi vien esmu izsaukusies: “Gribu Grētas pusdienas!”. Kā Tu izlem, ko ikreiz gatavosi? Esmu dzirdējusi, ka arī restorānos Grētai tiek pasūtīta atsevišķa porcija.

Darbdienu pusdienas, kad esam mājās divas vien, ir tā ēdienreize, kad es piemērojos Grētai, un mēs lielākoties ēdam vienu un to pašu. Ejot uz restorāniem, jau no agra vecuma Grētai tika pasūtīta sava porcija – lielākoties tādēļ, lai viņa justos kā pilntiesīgs restorāna apmeklētājs. Šobrīd, piemēram, viņai ir svarīgi, saņemt no viesmīļa savu ēdienkarti un savā valodā veikt pasūtījumu. Ne vienmēr viņa atbild, bet es allaž jautāju, ko viņa vēlētos ēst. Tāpat mēs ar Māri ļaujam viņai pagaršot ēdienus no savām porcijām.

Kad Grēta bija maziņa, nekautrējos pavaicāt restorānos kādu “bēbīšēdienu”. Neprasīju neko ļoti specifisku – vienkārši ēdienkartē esošos dārzeņus biezeņa veidā, piemēram. Neviens neatteica, tieši otrādi, mums ir tikai laba pieredze. Saprotu, ka tajos brīžos nebiju pavāru sapnis un varu iedomāties, ko par mani virtuvē runāja! (Smejas). Ceru gan, ka neko ļoti traku. Šobrīd mēģinām izvēlēties kaut ko no ēdienkartes un gandrīz vienmēr tas arī izdodas.

Inga_Kalnina_03

Man galvenais uzdevums ir bija iemācīt Grētai, ka ēšana ir viens vareni jauks pasākums. Tādēļ arī pie galda cenšamies sēsties tikai labā omā un katra ēšana ārpus mājām ir kā mazi svētki.

Grēta ēd ļoti daudzveidīgu un tik mazam bērnam salīdzinoši netipisku ēdienkarti. Kur smelies informāciju un iedvesmu par bērnu uzturu?

Grētas maltītēs mana fantāzija apvienojas ar pieredzi. Klāt nāk skaistu bilžu apskate recepšu grāmatās, internetā un dažādos blogos. Ēdienkartes veidošanā pievēršu uzmanību produktu daudzveidībai un sezonalitātei. Man ir ļoti paveicies ar Grētas pediatram un ģimenes ārstei, kuri ļoti iedrošināja Grētas piebarošanu un atbildēja uz maniem neskaitāmajiem jautājumiem. Lielu informācijas devu esmu saņēmusi arī no mammas un māsas, kurai ir divi bērni, draudzenēm Francijā un Latvijā, kā arī smēlusies to grāmatās un internetā.

Vai Tev ir kādas autoritātes, kuru viedoklim bērnu ēdināšanas jomā uzticies un ņem vērā?

Es uzticos savai intuīcijai. Tā arī ir autoritāte? (Smaida). Mūsu pediatrs Dr. Žeigurs un viņa padomi ir ļoti vērtīgi un uzklausīšanas vērti. Vienmēr ieklausos arī ģimenes ārstē Dr. Aizsilniecē. Vienmēr noder mammas padoms, jo mana mamma man ir kā staigājoša un sazvanāma enciklopēdija bērnu jautājumos. Tomēr visvairāk, veidojot Grētas ēdienkarti, sekoju savai intuīcijai.

Vai pērc kādas īpašas recepšu un citas grāmatas, lai iedvesmotos un turpinātu izglītoties?

Es pērku recepšu grāmatas, bet iedvesmojos no bildēm. Reti līdz galam izlasu recepti – ja nu vienīgi sastāvdaļas. Ik pa laikam pērku arī izglītojoša satura grāmatas; kad sanāk, palasu. Nestudēju no vāka līdz vākam, bet mēģinu atrast atbildes uz mani interesējošiem jautājumiem. Veidojot meitas ēdienkarti, man palīdzeja padomi no grāmtas “Superuzturs bērna prātam” un Ances Šternbergas grāmata “Topi Vesels”. Lieliska lasāmviela izrādījās Alana Dukasa bērnu recepšu grāmata. Mēģināju lasīt arī “Bērna vadīta ēšana”, bet tā nebija gluži man, kaut gan ir lietas, ko paņemt arī no šīs grāmatas. Kad Grēta bija maziņa, izlasīju tobrīd ļoti populāro “Audzināšana franču garā”. Laba un mazliet smieklīga lasāmviela, kurā tiešām atpazinu daudzu sev pazīstamu ģimeņu ainiņas iz ikdienas dzīves. Atmiņu plauktā ieliku arī pāris šajā grāmatā izlasīto padomu.Inga_Kalnina_04

Cik dzelžaini pieturies pie noteikta dienas režīma, tai skaitā maltītēm noteiktā laikā? 

Īstenībā esmu diezgan liela režīma cienītāja. Grētai kļūstot vecākai, atkāpes no režīma ir biežākas, īpaši brīvdienās, bet vispār viņa ir pieradusi pie režīma un bērnam tas patīk. Režīms strukturē dienu un palīdz meitai pašai tajā orientēties. Mēs diezgan ātri izveidojām nemainīgu dienas režīmu. Tas, pirmkārt, noder pašai – vienmēr laikus zinu, kuras dienas stundas varēšu atvēlēt sev, kad varu uzticēt mazo omammai un tamlīdzīgi.

Dienas, kad kādu apstākļu dēļ mūsu kārtība nobruka, bija krietni vien grūtākas par tām, kad dzīvojām pēc sava režīma. Varbūt izklausās neinteresanti, bet kādu pusgadu mēs ar Grētas tēti brīvdienu izbraucienus, pasākumus un plānus vairāk pielāgojām bērna dienas režīmam nekā savām vēlmēm. Man bija svarīga meitas labsajūta: miedziņš pierastajā laikā, ēšana gaidītajos brīžos un brīvais laiks pa vidu. Domāju, ka tas atmaksājās, jo arī šobrīd Grētiņai ir gana noteikts maltīšu un gulēšanas režīms. Brokastis, pusdienas, launags un vakariņas ir katru dienu ir vairāk vai mazāk vienā un tajā pašā laikā. Brīvdienās mēdz notikt atkāpes, bet tapēc jau tās ir brīvdienas.

Grēta ēd labi, tādēļ pagaidām viņai nav liela vēlme starp ēdienreizēm našķoties, kaut gan, ja piedāvātu, viņa nekad neatteiktos. Mums ir savi mazie rituāli, piemēram, mazais veikaliņš, nākot mājās vai ejot uz parku, kur nopērkam “ņami – ņami”. Pēc skoliņas viņai patīk apēst augļu biezeni vai kādu citu našķi kopā ar pārējiem skoliņas biedriem. Mājās augļi un svaigi dārzeņi ir pieejami redzamā vietā; ja bērnam gribas, neliedzu. Vienmēr pieejamā vietā jābūt ūdenim, jo to Grēta dzer daudz un prasa regulāri.

Vai meitai ir kādas alerģijas, produktu nepanesība vai citi ierobežojumi ēdienkartē? 

Grētai ir taisīts alerģijas rādītāju tests un nekādu nopietnu ierobežojumu nav. Augstākais alerģijas rādītājs bija pret griķiem, bet arī tas esot salīdzinoši nekaitīgs. Tiesa, griķi viņai īsti pie sirds neiet, tādēļ lielu uztraukumu nav. Ģimenes ārste ir ieteikusi nedot bērnam govs piena produktus. Es diezgan ilgi šo norādijumu negribēju pieņemt, bet pēc piena produktu izslēgšanas tiešām pazuda visas klasiskās pazīmes, kas liecina par laktozes nepanesību. Likās, ka Grētai pašai nekāds nopietnais diskomforts, lietojot piena produktus nebija, tādēļ īpaši nesatraucos un no mutes laukā nerauju, ja viņas ēdienā nokļūst govs piena produkti. Mājās tos gandrīz nemaz nelietojam, jo abi ar vīru esam krietni samazinājuši govs piena produktu patēriņu. Reizēm Grētai iedodu tīrkultūru, kefīru vai paniņas, kā arī biezpienu. Citu ēšanas ierobežojumu īsti nav.

Mana nepatika pret eksotiskajiem augļiem neietekmē Grētas iespējas šos augļus pagaršot. Piedāvāju un skatos, garšo vai nē. Grētas klātbūtnē es nekad nesaku (un arī vīram neļauju teikt), ka kaut kas ir negaršīgs vai mums negaršo. Viņai nav jāietekmējas no mums. Savu mīļako garšu pasaulē meitai ir jāatklāj pašai.

Maris_Kalnins_Greta_Teodora

Kas ir Grētas vismīļākie ēdieni? Vai ir produkti, bez kuriem jūsu virtuve nav iedomājama? 

Grētai mīļākie ēdieni mainās, bet nemainīgi topa augšgalā ir visi ēdieni, kuros ir bietes. Esmu novērojusi, ka pēdējā laikā viņai ļoti garšo risoto un risoto tipa ēdieni. Nekad neatsakās no kazas piena siera, zaļajiem konservētajiem zirnīšiem, avokado, tomātiem, mellenēm, garnelēm un vēl daudz kā cita. Šobrīd ļoti aktuāli ir apelsīni – tos viņa var ēst daudz un dikti. Kādu laiku atpakaļ tieši tāpat ēda mango, šobrīd vairs ne.

No pamatproduktiem mūsu virtuve nav iedomājama bez labas olīveļļas, alternatīvajiem pieniem Grētas putrām, govs piena manai kafijai, diezgan lieliem krājumiem ar tādiem produktiem kā pasta, risoto rīsi, lēcas, kuskus, bulgurs utt. Regulāri pērku svaigus dārzeņus, augļus un citus produktus, bet, ja mājās nekā nav, ejam ēst ārpus mājām un es sev tamdēļ nepārmetu.

Varbūt ir kaut kas, ko Tu nekad neizmanto maltītes gatavošanā?

Savā virtuvē visdrīzāk nekad no brīva prāta neienesīšu svaigu kinzu (koriandru) un manās majās nekad nav ingvera. Gatavojot Grētai, izvairos lietot sāli un “vegetas” tipa garšvielu maisījumus. Tāpat, gatavojot ēdienu bērnam, nepievienoju alkoholu, pat, ja tas karsējot iztvaiko. Pagaidām izvairos no pikantiem produktiem, kaut gan izskatās, ka Grētai ar to nebūs problēmu. Es pati gan nevaru ieēst neko asu. Sāls lietošana mūsu ģimenē ir ļoti minimāla jau daudzus gadus. Vēl mēs cenšamies nelietot nekvalitatīvus pārtikas produktus. Tieši produktu sastāvs lielā mērā nosaka, ēdīsim to vai ne.

Grētai ir ļoti laba apetīte un veselīga attieksme pret ēdienu – viņa ēd gandrīz visu, ko dod. Ko iesaki māmiņām, kurām ir negatīva pieredze un “izlepuši” bērni, kuri ēd ļoti ierobežotu vai specifisku ēdienkarti, kam nav sakara ar alerģijām vai slimībām?

Pilnīgi visu arī Grēta neēd. Viņai jau kopš mazotnes negaršo brokoļi, bet no augļiem nepatīk kivi un nektarīni. Lielā sajūsmā nav par fenheli, kaut gan, maziņa būdama, ēda ļoti labi. Arī auzu pārslu putra viņā neizraisa sajūsmu, bet ar īstajām piedevām ēd. Es īsti nezinu, vai bērniņu, kurš neēd uzreiz, var saukt par izlepušu. Viņam vienkārši ir ļoti specifiskas prasības. (Smejas). Mani padomi varbūt nemaz nebūtu noderīgi, jo es īsti nezinu, kā ir tad, ja mazais neēd neko vai ēd ļoti maz. Grēta piekrīt pagaršot un tikai tad parāda viedokli. Grūtāk būtu tad, ja viņa, kā es bērnībā, pat nemēģinātu pagaršot.

Tām mammām, kurām mazi bērni atsakās ēst lielāko daļu no piedāvātā, gribētu teikt, ka mazie badā nepaliks. Kad gribēs ēst, noteikti prasīs. Tad savukārt ir jāsaprot, ko piedāvāt. Ja mazais neēd piedāvāto un pēcāk automātiski saņem kādu ne pārāk veselīgu našķi ar pamatojumu “lai vismaz kaut kas ir vēderā”, tad mazajam māksla būs rokā. Galvenais, ir neiesākt ar atļautu našķošanos starp ēdienreizēm un dažādu neveselīgu produktu ieviešanu ēdienkartē. Šobrīd ir nopērkami tik daudz un dažādi produkti, ka pat vecos labos makaronus var variēt tā, lai katru dienu sanāk citi: vienu dienu rīsu, otru dienu rudzu, vēl citu dienu – klasiskie kviešu utt. Es noteikti turpinātu piedāvāt un gatavot dažādus produktus, lai mazais redz, cik dažādi ēdieni ir pieejami. Kaut kad arī mazais neēdājs pieaugs un sāks ēst vairāk.

 

Greta_Teodora_01

Mana veiksmes atslēga laikam slēpjas tajā, ka es pati dievinu ēšanu un ēdiena gatavošanu. Jau no paša sākuma es Grētai mācu, ka ēšana ir viena forša lieta. Pie galda sēžamies tikai labā omā. Ja sanāk kreņķis, tad vispirms nomierinu meitu, atrodam, par ko priecāties, ieslēdzam mūziku un tad sēžamies baudīt maltīti. Neslēpšu, reizēm pirms pusdienām, kamēr es gatavoju, Grēta tiek arī pie ikdienas multenītes, ko šobrīd gan ir izkonkurējis šovs My Kitchen Rules (varētu filmēt, ar kādām emocijām viņa vēro šīs ēst gatavošanas sacensības!). Visās ēdienreizēs kompāniju sastāda mūsu suns, kurš viņš ļoti gaida, kad varēs pagaršot to pašu, ko ēd Grēta. Šobrīd man ir ļoti jākontrolē, lai Grēta visu savu ēdienu neatdotu sunim. Viņai ļoti patīk došanas process, tādēļ meitiņas pienākums ir ikrīta suņa pabarošana: Grēta atnes man bļodu, paņem no ledusskapja suņa pārtiku, es to ielieku bļodā un viņa to aiznes Noelam.

Ne vienmēr viss ir tik harmoniski, bet ļoti cenšos, lai ēšana meitai saistās tikai ar kaut ko pozitīvu. Ja ir dienas, kad mazāk ēd, nespiežu. Ja līdz 6 – 7 mēnešu vecumam vēl varēju “izbraukt” ar mammas pienu kādā ēdienreizē, tad tagad izlīdzos ar ogām, augļiem, svaigiem dārzeņiem utt. Uzskatu, ka bērns pats zina, cik daudz viņam gribas ēst. Ja veselība laba, uztraukumam nav pamata.

Vai Grēta jau izrāda vēlmi gatavot ēdienu? Kā tas izpaužas rotaļās un īstajā virtuvē?

O, jā! Gatavo viņa sen un ļoti daudz. Principā lielāko dienas daļu viņa gatavo ēst savām rotaļlietām (arī traktoriem, leļļu ratiem un mazajām mīļmantiņām!), vāra zupas un putras katlos, bļodās un pudelēs. Man visas dienas garumā tas viss ir jāpagaršo un arī sunim bļoda ar ēdienu (reizēm no plastilīna, reizēm – sausiem makaroniem vai griķiem, un pat saplēstiem papīra gabaliņiem) tiek nolikta priekšā. Pat mazgājoties vannā, Grēta vāra zupas un kafiju mammai, par smilšu kasti nemaz nerunājot. Viena no Grētas mīļākajām frāzēm ir “cep kuks”. Leļļu mājās lielākā rosība ir virtuvē. Grētai ir mazs koka virtuves kombains, kas ir mīļa rotaļlieta. Laukos ir spēļu virtuve. No tās viņa nav atgājusi ne soli, kad esam tur. Protams, viņai patīk arī citas spēles, bet ēst gatavošana ir svarīga dienas sastāvdaļa.

Tāpat meita ļoti labprāt palīdz man arī īstajā virtuvē – viņai patīk kult olas vai maisīt mīklu. Ar baigo kaifu ķērās pie salātu plucināšanas un likšanas bļodā. Vienām brokastīm salātus saplucināja tik sīki, ka… (Smejas). Bet, galvenais, ka pašai prieks darboties!

Kā mammai, kurai nepatīk gatavot ēst, vai šķiet, ka neprot to darīt, rast iedvesmu gatavot daudzveidīgi un radoši? Ar ko sākt pārmaiņas pretim interesantākam bērna (un savam!) uzturam?

Es zinu vairākas mammas, kuras nemīl gatavot. Bet tieši tās ir mammas, kuras man ir pateikušas, ka mēģina to darīt dēļ mazā un ir izmantojušas kādu no manām blogā publicētajām receptēm. Man šādi komplimenti ļoti patīk. Cenšos, lai blogā būtu daudz viegli pagatavojamu, garšīgu un veselīgu ēdienu, lai gatavošanas process būtu “nesāpīgs” un mammas nebūtu stresā. Llielākā daļa ēdienu faktiski ir tādi, kurus varētu arī nelikt kategorijā “Bērnu ēdiens”.

Iedvesma un radošums vieglāk noteikti atnāk tām mammām, kuru mazie labi ēd. Ja mazais ir no neēdājiem, tad ir grūtāk saņemties. Taču iesaku nepadoties. Vajag atcerēties, ka labs ēdiens ne vienmēr nozīmē stundām ilgu gatavošanu un ļoti garu produktu sarakstu. Vajag sākt ar vienkāršām lietām un pamazām iet uz ko sarežģītāku. Arī virtuves tehnika patiesībā sākumposmā nav nepieciešama. Man mājās ir izcili maz tehnikas, jo vienmēr liekas, ka naudu var investēt citās labās lietās (restorānu apmeklējumi, īsāki vai garāki ceļojumi utt.). Tāpat, iesaku saņemties un izmēģināt jaunus produktus. Iepērkoties, ja vien iespējams, ierastajam produktu klāstam pievienot vienu vai divus vēl neiepazītus produktus. Tā pamazām var atklāt jaunas garšas. Un savus aizspriedumus neiemācīt bērnam. Bērnam pašam jāatklāj un jāveido sava garšu pasaule.


Bildes: Liene Pētersone un no Ingas Kalniņas privātā arhīva

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *