Izdomāt vissliktākos scenārijus un līdz kaulam nobīties. Bet pārbaudīties!

Grozies, kur gribi, bet oktobris ir krūts veselības mēnesis, un aicinājumi veikt profilaktiskās pārbaudes izskan teju uz katra soļa. Kas ir labi, jo sievietēm ir jābūt informētām, jāapzinās krūts vēža riski un jāiet pārbaudīties. Krūts vēzis ir izplatītākā onkoloģiskā saslimšana sievietēm Latvijā, kas pēdējos gados tikusi konstatēta rekordlielam skaitam – virs 1000 pacientēm katru gadu. Un es nedomāju, ka mēs nepārbaudāmies, jo mums ir vienalga. Es domāju, ka mums vienkārši ir bail.

Onko.lv atrodama atsauce uz socioloģiskajiem pētījumiem, kas liecinot – 60% Latvijas sabiedrības ir zema interese vai pat vienaldzīga attieksme pret krūts vēža saslimšanu un ar to saistītajiem riskiem. Vairumā gadījumu slimība tiek ielaista un netiek konstatēta agrīnā stadijā. Es nezinu, kā tika veikts šis socioloģiskais pētījums, bet varu minēt, ka runa, iespējams, nemaz nav par vienaldzību vai zemu interesi. Kā cilvēkam, kas pats ir pieredzējis vēzi, man drīzāk liekas, ka runa ir par bailēm. Mēs neejam pārbaudīties, jo mums ir bail, ka kaut ko varētu atrast. Un, ja kaut kas tiks atrasts, tad ir vāks. Beigas klāt. Kamēr es neko nezinu, dzīvoju mierīgi. (Labojiet mani komentāros, lūdzu, ja es kļūdos!).

Tiem, kas ar vēzi jau reiz ir saskārušies, regulāras pārbaudes jāveic visu mūžu. Sākumā tas grafiks ir diezgan intensīvs. Ja pareizi atceros, tad pirmajā gadā pēc ārstēšanās pārbaudes veicu pat divas vai trīs reizes, pēc tam pāris gadus – reizi pusgadā, vēl pēc tam – reizi gadā. Un katru reizi šīs pārbaudes nāk komplektā ar nenormālām bailēm par to, ka slimība varētu būt atgriezusies. Pat, ja ir izdevies par slimību piemirst (jo aizmirst to nav iespējams), tad pārbaužu tuvošanās no jauna uzjunda atmiņas par visu pārdzīvoto un iegriež nenormālu baiļu karuseli.

Jo vēzis atstāj pamatīgu traumu. Es joprojām brīnos, ka pēc palīdzības pie psihoterapeita vērsos tikai pirms gada, kad visa ārstēšanās epopeja jau bija aiz muguras gadus piecus, nevis meklēju atbalstu uzreiz. Iespējams, būtu aiztaupījusi sev šādas tādas iekšējās cīņas. Bet tā toreiz bija mana privātā cīņa, un es esmu lepna par to, ka izcīnīju to tā, kā izcīnīju – viena pati.

Uz pēdējām pārbaudēm ilgi nevarēju saņemties. Jo man bija bail. Divus gadus nebiju bijusi pie ārsta – kopš labdarības maratonā Dod Pieci vācām ziedojumus vēža skarto cilvēku psihosociālajai rehabilitācijai. Pēc šī projekta mana vēlme domāt, runāt un rakstīt par tēmu vēzis bija izsmelta līdz pēdējam pilienam. Domās pavilku treknu svītru un dzīvoju tālāk, par vēzi aizdomājoties ļoti reti. Parasti par to atgādināja sliktas ziņas par kādu, kurš tomēr nav izturējis cīņu un aizgājis, vai kādu citu, kam slimība diemžēl atgriezusies. Tad uz mirkli iedomājos, ka vajadzētu aiziet pārbaudīties, bet tikpat aši nospriedu, ka uz mani tas vairs nattiecas, jo es esmu vesela un tāda vienmēr būšu. Tā bija forša apziņa pārmaiņu pēc – vairs nedzīvot vēža ēnā. Nebaidīties no tā. Kādi pāris gadi lielāka vai mazāka sirdsmiera.

Taču pirms pāris nedēļām, vēl pirms sabiedrību pāršalca vēsts, ka cīņu ar vēzi nav izturējis tautā iemīļotais mūziķis Valters Frīdenbergs, es pēkšņi drausmīgi nobijos. Pēc emocionāli grūtas un raižpilnas vasaras man burtiski fiziski likās, ka kaut kas nav kārtībā un vajadzētu pārbaudīties. Visā vainoju pēdējos mēnešos piedzīvoto stresu. Tās dažas dienas, kad gaidīju ultrasonogrāfiju, bija vienas no drausmīgākajām, kādas pēdējā laikā esmu piedzīvojusi. Paspēju izdomāt visnegatīvākos scenārijus un līdz kaulam no tiem nobīties. Man bija sasodīti bail, ka uzzināšu sliktas ziņas.

Pirmo reizi mūžā palūdzu, lai man pie ārsta līdzi atnāk draudzene, jo trauksmes līmenis bija vienkārši nenormāls. Kad ārstējos, biju vienatnē tikusi galā ar desmitiem dažādu analīžu un pārbaužu, mēnešiem ilgu ķīmijterapijas kursu un intensīvu starošanas grafiku, bet pēkšņi sešus gadus vēlāk man pietrūka drosmes to izdarīt vienai. Un domāju, ka tieši tāpat tūkstošiem citu cilvēku vienkārši baidās no šīm pārbaudēm un tāpēc uz tām neiet.

Man paveicās – ultrasonogrāfija neko sliktu neuzrādīja. Arī šorīt saņemtajās asins analīzēs viss kārtībā. Vēl atliek pierakstīties un aiziet uz vēdera dobuma ultrasonogrāfiju, un tad jau, cerams, varēšu mierīgi uzelpot. Un kādu laiku par šo tēmu atkal nedomāt. Bet visus tos, kuriem ir bail, es gribu mudināt – paņemiet līdzi kādu tuvu cilvēku un ejiet! Pamudiniet sev tuvos un dārgos cilvēkus arī pārbaudīties. Dariet to kopā. Esiet stiprāki par savām bailēm. Agrīna diagnostika palielina iespējas izārstēties un izdzīvot. Un tas sirdsmiers, kad uzzini, ka ar tevi viss ir kārtībā, vispār ir nenovērtējams, un es to visiem ļoti, ļoti novēlu.


Bildes: Ieva Drāzniece

2 Komentāri on Izdomāt vissliktākos scenārijus un līdz kaulam nobīties. Bet pārbaudīties!

  1. Lelde
    25/10/2018 at 07:22 (3 nedēļas atpakaļ)

    Paldies, par Tavu atzīšanos. Ja godīgi ieraugot Katrīnas aicinājumu, ļoti gaidīju Tavu stāstu/aicinājumu/domas.
    Paldies! Bailes man ir vienmēr, kad sēžu pie kabineta durvīm, apguļos krēslā, bet ir jāsaņemas un jāizdara. Esam veselas!

    Atbildēt
  2. L.
    25/10/2018 at 12:33 (3 nedēļas atpakaļ)

    Paldies, ka iedrošini pārbaudīties un dalies savās bailēs! Zinu sievieti pēc 65, kas pie ginekologa nav bijusi 35 gadus, jo pat negrib zināt, ja viņai “kaut kas ir”. Tieši tā, kā Tu saki – labāk izvēlas nezināt. Pati pārbaudīties eju reizi gadā.

    Savukārt pastāstīt citiem par savām bailēm un iekšējo cīņu ir svarīgi ne tikai veselības kontekstā, bet pilnīgi visā, jo mēs jau visi baidāmies no kaut kā – izgāzties svarīgā sapulcē, zaudēt darbu vai sociālo statusu, tikt “atklātiem” kā neveiksmīgiem vecākiem, pateikt kaut ko “ne to” saviesīgās vakariņās… Ir tik daudz lietu, no kā baidāmies un to pat neapzināmies, paslaukām zem sava apziņas tepiķīša. Šķiet, ka no tā ir jākaunas, labāk to nopurināt nost un izlikties, ka tā vispār nav, ka tas ir vājums, izgāšanās. Jo ir taču jābūt stipriem, pozitīviem, veiksmīgiem un perfektiem, kā to pieprasa sabiedrības viedoklis. Ja kādam ir problēmas, tad lielākoties par tām neviens negrib zināt. Tā ir liela drosme – atzīt sev, ka man ir bail, palūgt palīdzību un tomēr aiziet un pārbaudīties. Paldies par Tavu atklātību un drosmi arī tajā dalīties. :*

    Atbildēt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *