Izgaršojot “pēdējo reizi”…

Cik bieži mēs kaut ko apzināti darām pēdējo reizi? Šķiet, ne pārāk. Daudz biežāk izdodas piedzīvot un izgaršot kaut ko pirmoreiz. Šajā nedēļas nogalē es pārceļos uz citu mājvietu un šovakar pieķēru sevi apzināmies, ka daudzkas šobrīd notiek pēdējo reizi.

parmainasPēdējo reizi braucu tramvajā uz šīm mājām un uzmetu atvadu skatienu tik pazīstamajām kafejnīcām, veikaliņiem un namiem. Pēdējo reizi pa ceļam ieeju piemājas veikalā un nopērku kādu nieku vakariņām un brokastīm. Mans ledusskapis un virtuves plaukti jau ir tukši – lielākā daļa iedzīves tika aizvesta vakar. Esmu šeit – starp tukšām kastēm, pustukšiem plauktiem un kailām sienām, lai sakravātu atlikušās mantas pēdējam braucienam rīt no rīta.

Šeit vēl ir fēns, bet vairs nav nedz šampūna, nedz krēmu. Šeit vēl ir grāmatu plaukts, bet vairs nav nevienas tik mīļās grāmatas, kuru muguriņas allaž uzlūkoju rakstīšanas atelpās. Es sēžu pie sava mīļā, baltā galda un apzinos, ka no pirmdienas šeit vairs nebūs arī bezvadu interneta, kas vēl nodrošina manu saziņu ar virtuālo pasauli šovakar, un nebūs arī vairs manis pašas. Mana pēdējā nakts te – klusumā un vienatnē ir klāt…

Uz šo nelielo, mājīgo dzīvoklīti ar milzu logiem no grīdas līdz griestiem pārcēlos pirms mazliet vairāk nekā diviem gadiem un toreiz pateicu sev, ka tagad es nepārvākšos ilgi. Biju pamatīgi nogurusi un iztukšota pēc kāda dzīves posma, kuru noslēdza tobrīd nozīmīgu attiecību pārtraukšana, un nozvērējos, ka tagad novīšu ligzdu vien sev pašai un kādu laiku padzīvošu mierā. Un tā arī bija. Šī midziņa zaļajā, burvīgajā Miera ielā, kurā reti ielaidu kādu citu, patiesi pamazām atnesa man Mieru. Ar lielo burtu.

Šeit piedzīvoju gan dzīves tumšākos brīžus, vispirms atkopjoties no ieilgušas šķiršanās un pieķeršanās vīrietim, pēcāk – ārstējoties un atveseļojoties no vēža, gan sevis atdzimšanu un nostāšanos uz kājām jaunā kvalitātē. Kad pirmoreiz pārkāpu nemēbelētā dzīvokļa slieksni saulainā februāra pēcpusdienā, vakara saulē tukšā dzīvokļa sienas greznoja vien aiz loga augošās milzu kļavas kailo zaru siluets. Es acumirklī sapratu, ka šīs sienas kļūs par manu patvērumu, kurā uzburšu sev mājas no nulles. Un tā arī bija. Ilgu laiku man pietieka ar matraci un sevi vien.

IMG_8465

IMG_4271

barefoot

 

Kravājot visu iedzīvi kastēs, mazliet šausminos, cik ļoti šo pāris gadu laikā esmu apaugusi ar mantām. Lielākoties – dažādiem sīkumiem, kas beigu galā laikam jau rada to māju sajūtu… Turklāt mana astoņus gadus vecā meita ir liela krājēja, kura saglabā katru zīmējumu, visus skolas darbiņus, plastilīna zvēriņus, leļļu nieciņus un dažādus štruntiņus (nedod, dievs, izmetīšu!), savukārt mana aizraušanās ar ēst gatavošanu un ēdienu bildēšanu ir krietni papildinājusi virtuves atribūtu krājumus. Šī mantu šķirošana brīžiem tik ļoti nogurdina! Taču tajā ir arī savs labums – iespēja atbrīvoties no visa liekā, atrast ko pazaudētu, kā arī pasmaidīt par senaizmirstām fotogrāfijām vai citām piemiņas lietām.

Tik spēcīgi apzinoties, ka pienācis laiks atvadām no pierastā, kas līdz šim veidojis manu ikdienu, iegriezās pamatīgs karuselis, teju reiba galva… Taču, pretēji gaidītajām skumjām, manu seju rotāja reti muļķīgs smaids. Ridiculously happy to let it all go! Iepretim Dzemdību namam acis sastapa asfaltā nesen iekrāsoto uzrakstu KEEP YOUR HEAD UP. Vēl viens apliecinājums tam, ka ikvienas pārmaiņas ir uz labu. Un patreizējā dzīves posmā esmu pašrocīgi iegriezusi tādas pārmaiņas, kādas reizēm nepiedzīvo gada vai pusgada laikā. Šobrīd vibrē un neaptveramā ātrumā manifestējas tas, par ko klusībā esmu sapņojusi. Turklāt esmu sasniegusi stadiju, kurā vēzis un viss ar to saistītais vairs nav mana ikdienas realitāte, neskatoties uz to, ka tam joprojām ir un būs vieta gan blogā, gan citos projektos, pie kuriem strādāju.

head_up

IMG_7689

 

Paguvu sirsnīgi aprunāties un atvadīties no mūsu nama pastāvīgajiem apsargiem. Cilvēkiem, kuri diendienā divu gadu garumā rūpējušies par to, lai mājās atgriezties vienmēr būtu droši un patīkami. Šie kungi bija ļoti iemīļojuši manu suni un katru reizi pēc pastaigas cienāja Zīli ar suņu cepumiem, kurus bija speciāli iegādājušies viņas lutināšanai. Dienās, kad strādāja šie sirmie kungi, Zīle pēc pastaigas tūdaļ metās uz apsargu istabiņu un, uzslējusies pakaļķepās, griezās ap savu asi jautrās piruetēs, pelnot kārumu un ikreiz sasmīdinot mūs un citus mājas iemītniekus. Ļoti daudz šādu vienkāršu un patiesu dzīvesprieka mirkļu piedzīvots!

Kad viens no šiem kungiem mani šovakar uzrunāja vārdā, aptvēru, ka viņa vārdu tā arī nekad neesmu pajautājusi… Nezinu, vai kādreiz vēl satikšu mūsu mājas sētnieci, kura mīlēja pašķendēties par citiem suņu saimniekiem, kuri nesavāc savu mīluļu kakas (kā nojaušat, biju labiņā, kas allaž savāc aiz sava suņa un reizumis – kāda kaimiņu dukša). Uzzinājusi, ka mani skāris vēzis, šī sirmā māmiņa vienmēr pieskatīja, vai esmu saģērbusies pietiekami silti, un reiz pie dzīvokļa durvīm atstāja ķirbi – lai izspiežu sulā un veseļojos.

wild

Laikam gari sanāca… Gribēju tikai pateikt, ka jebkuras pārmaiņas, lai cik biedējošas un neērtas sākotnēji šķistu, beigu beigās vienmēr ir uz labu. Un apzināti izdzīvot kādu pieredzi pēdējo reizi ir ļoti bagātinoši. Tas ir kā noplēst pēdējo lapu sienas kalendārā un saprast, ka rīt sāksies jauns gads.

Es varbūt nestāvu kraujas malā vai kalna galā un man nav priekšā lēciens bezdibenī, tomēr atraisīties no vietas, kurā esmu radusi patvērumu, atjaunojusies un iemīlējusi sevi, prasīja kripatiņu drosmes. Tomēr es gribu iemācīties vēl vairāk paļauties uz dzīvi un ticēt Visuma neizmērojamajam dāsnumam, tāpēc cirtu pušu šo saiti un… vienkārši ļāvos pārmaiņu procesam. Es nezinu, kurp aizvedīs mans ceļš, kur būs mans pagalvis rudenī, kad bezrūpīgajai dzīvošanai vasaras mājvietā būs pienācis gals, taču ticu, ka viss būs vēl labāk nekā es šobrīd spēju iztēloties. Par pārmaiņām!

Bildes: happy whispers, Pinterest

6 Komentāri on Izgaršojot “pēdējo reizi”…

  1. Kristīne
    15/06/2014 at 17:11 (4 gadi atpakaļ)

    Pie tām pēdējām reizēm var pieskaitīt arī skolas izlaidumus. Tad ir tāda priecīga, taču arī mazliet skumja sajūta, jo dažkārt tos cilvēkus, kurus redzam izlaidumos kā klasesbiedrus un kursabiedrus, varam arī vairs nekad neredzēt.

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      16/06/2014 at 15:54 (4 gadi atpakaļ)

      Tā ir! Viens liels posms noslēdzas, bet sākas jauns. Man patīk sacīt: “Beigu nav. Ir tikai jauns sākums!” Lai Tev skaists ceļš paveras!

      Atbildēt
      • Kristīne
        17/06/2014 at 18:32 (4 gadi atpakaļ)

        Finiša nav un nebūs! Ir tikai starts! /I.Ziedonis/

        Atbildēt
  2. Sanday
    15/06/2014 at 17:22 (4 gadi atpakaļ)

    Lasu un izdzivoju velreiz to, ko jutu pirms pusgada, kad gatavojos savam parmainam – parcelos uz citu valsti ar vienu cemodanu, atstajot faktiski visu, kam biju dzivojusi un ko biju iegadajusi dzives ertibam, Latvija. Ta bija loti atbrivojosa pieredze, kad sapratu, ka ne jau lietas un vieta mani define, ka ir tik patikami lauties viegli un bez pretosanas dzives parmainam.

    Par parmainam! Un celiem, kas ved mus uz jaunam, aizrajosam pieredzem! :)

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      16/06/2014 at 15:53 (4 gadi atpakaļ)

      Gluži manas izjūtas – vieglums, brīvība. Mājas ir tur, kur sirds – tātad jebkur pasaulē! Lai Tev labi dzīvojas un tiekamies šajās lappusēs arī turpmāk!

      Atbildēt
  3. Kalendārs
    22/07/2014 at 07:31 (4 gadi atpakaļ)

    Parasti es jūtos labi tur, kur ir plašums un dvēseles brīvība, netālu no jūras vai okeāna!

    Atbildēt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *