Kā es gandrīz par Grinču pārvērtos jeb cīņa ar pirmssvētku ļembasta besi

Pašai nedaudz neticas, taču šis ieraksts blogā top kādā centra lielveikalā. Sēžu kafejnīcā, dzeru kapučino ar kanēli, fonā skan Ziemassvētku džinglbelli, un es tikko esmu izmalusies pa veikaliem, meklējot našķus un niekus meitas Ziemassvētku zeķei. Raugoties uz pārtikas nodaļā sakrautajām saldumu grēdām un cenu zīmēm par šokolādes sniegavīriem un kinderolām, vienā brīdī iestājās apātisks nihilisms. Viss šis pirmssvētku ļembasts šķiet tik merkantils! Knapi saņēmos ielikt groziņā obligāto minimumu, lai katru vakaru ieslidinātu zeķē kādu pārsteigumu…

Aizvadītajos pāris gados mana svētku izjūta ir mainījusies. Smejos, ka pamazām pārvēršos Grinčā, kuram gluži vienkārši nepatīk visa šī pārspīlētā ņemšanās par un ap Ziemassvētkiem. Neesam reliģiozi, tāpēc svētkus nesaistām ar Kristus piedzimšanu, taču arī senlatviešu tradīcijas nepiekopjam un bluķi neveļam. Kā atrast zelta vidusceļu starp to, kas visu decembri masē smadzenes informatīvajā telpā, un faktu, ka bērniem Ziemassvētkus tomēr gribas svinēt, jo, jā, dāvanas taču. Pavaicāju meitai, vai ir vēl kāds cits iemesls bez dāvanām, kāpēc viņai patīk Ziemassvētki. “Jo tie ir skaisti un maģiski!” – viņa atbildēja. Un, kurš gan to skaistumu un brīnumus sarūpē, ja ne mēs, pieaugušie? Atliek vien maukt to iedomāto rūķa cepuri galvā un turpināt censties.

Ja runājam par ticību brīnumiem, šogad vēlmju sarakstu ar Ziemassvētku dāvanām, kas līdz šim tika adresēts rūķiem un palikts zem lielās egles, meita lietišķi nolika uz mana rakstāmgalda, savukārt zeķi pirms pirmās Adventes pakāra labi redzamā vietā, paziņojot, ka varu tajā likt viņai dāvaniņas. Eh… Tātad vairs nekādu pasaciņu par rūķiem un Ziemassvētku vecīti? Patiesībā mums diezgan ilgi izdevās uzturēt mītu dzīvu, un meitas sirdsšķīstā ticība brīnumam sildīja sirdi.

Nav jau tā, ka man nepavisam nepatīk Ziemassvētki. Uz mežu pēc egles eju un to rotāju. Patīk jau decembrī radīt omulības un siltuma sajūtu mājās ar lapmiņu virtenēm un svecēm. Taču tas viss man saistās ne tik daudz ar Ziemassvētkiem, cik ar ziemas sezonas izdzīvošanas stratēģiju. Gaismiņas un sveces mājās degs līdz pat pavasarim, kad dienas atkal kļūs garākas un vakari gaišāki. Tomēr vienu lietu gan savā arvien pieaugošajā grinčismā izskaudu – Adventes kalendāra mūsmājās šogad nav. Manuprāt, pilnībā pietiek ar zeķi.

Starp citu, kādu itin jauku papildinājumu, kas zeķē atrastajam štruntiņam piešķir kaut nedaudz lielāku jēgpilnību, aizguvu no ģimenes psiholoģijas centra Līna – tas ir lejupielādējams Adventes kalendārs ar kartiņām, uz kurām uzrakstītas vienkāršas aktivitātes katrai Adventes dienai. Atliek tikai izdrukāt, sagriezt gabaliņos, sarullēt un katru dienu uz dullo izvilkt vienu lapiņu, lai ieliktu zeķē. Man šķiet, ka šī sadaļa kļūst interesanta arī pieaugušajiem, jo nevar zināt, kas katru dienu trāpīsies.

Uzdevumi neprasa īpašu sagatavošanos, bet rosina sarunāties un dāvā mīļus un jautrus brīžus visai ģimenei. Piemēram, kopā izgatavot āra rotājumus un iekārt kādā kokā. Buču dienā biežāk iedot ģimenes locekļiem kādu buču. Uzvilkt rūķa cepuri un uzspēlēt paslēpes. Izlozēt, kuram ģimenes loceklim uzrakstīt jauku vēstulīti vai uzzīmēt zīmējumu, un pataupīt to līdz Ziemassvētkiem. Pārsteigt kaimiņu, noliekot pie durvīm kaut ko garšīgu, vai piezvanot un aizlaižoties.

Jā, kāpēc gan lai mēs nekļūtu nedaudz dauzonīgi? Jo svētku brīnums taču mīt ikvienā pašā. Ak, un es ļoti gaidu to rītu, kad meita izvilks “Brokastis gultā”! Drīkst pasniegt arī našķus. Tas tik būs viens varens rīts!


Bildes no Pinterest

12 Komentāri on Kā es gandrīz par Grinču pārvērtos jeb cīņa ar pirmssvētku ļembasta besi

  1. Māra
    05/12/2017 at 09:19 (1 nedēļa atpakaļ)

    Ja Ziemassvētkus nesvin kā reliģiskus vai folklorā balstītus svētkus, tad manā skatījumā tiem vispār nav jēgas. Tad atbalstu Tavu ideju par tumšā gadalaika pārdzīvošanu gaišā siltumā un mājīgumā. Ir pilnīgi vienalga, kurā datumā satikties ar sev tuviem un mīļiem cilvēkiem, ja ir šāda vēlēšanās, nevis OBLIGĀTI 24. decembrī sēsties pie galda ar radiem brīvprātīgi – piespiedu kārtā un tēlot pārlaimīgu būtni, kaut īstenībā gribas tajā brīdī ko pavisam citu.

    Atbildēt
  2. Līga | happy whispers
    05/12/2017 at 09:34 (1 nedēļa atpakaļ)

    Paldies par komentāru, Māra! Piekrītu – būt kopā ar ģimeni un draugiem varam jebkurā pašu izvēlētā datumā. Ja godīgi, pēdējos gados 24. decembra vakaru mēģinu padarīt īpašāku tikai un vienīgi bērna dēļ. Un apbrīnoju cilvēkus, kas svētku svinēšanai pieiet ar milzu entuziasmu, padomājot par vissīkākajām detaļām!

    Atbildēt
  3. Laura Barone
    05/12/2017 at 14:04 (1 nedēļa atpakaļ)

    Paldies par dalīšanos sajūtās! Man šogad ir stipri līdzīga sajūta un, lai gan esmu no cilvēkiem, kam ļoti patīk dāvināt dāvanas, tieši šoreiz šķiet, ka dāvanu dāvināšanas obligātums iznīcina prieku. Varbūt tas ir tāpēc, ka veikalnieki kā traki ārdās ar atlaidēm – 18. novembra atlaides, tad Melnā piektdien, tad melnā nakts utt. Burtiski – pērc, pērc, pērc! Un vēl bērni ar vēstulēm Ziemassvētku vecītim gluži kā pasūtījumu galds. Un piepeši šajā trakumā man ienāca prātā klusa doma – varbūt iztikt bez dāvanām vismaz pieaugušajiem? Sākumā bija šoks! Bet pēc tam aprunājāmies un izrādās vairāki no mums klusībā jau bija lolojuši šādu domu. Tā arī vienojāmies, ka katrs no mums rīkosies pēc savām sajūtām. Ja gribēsies pirkt, tad pirks, ja ne, tad nepirks. Galu galā, tā stingri ņemot, taču var savus mīļos apdāvināt jebkurā gada dienā.
    Protams, tas nozīmē, ka Ziemassvētku vakarā, gāžot no troņa dāvanas, kaut kas ir jāliek vietā, lai vakars būtu skaists un foršs. Mēs pirms pāris gadiem dāvanu pasniegšanas rituālu pārcēlām uz Ziemassvētku rītu, jo mums dzimtā ir 6 bērni (no 1,5 līdz 14), un viņi vispār nebija spējīgi ne ēst, ne rotaļāties to dāvanu dēļ, kas bija zem eglītes, nu tā, ka gandrīz līdz histērijai. Tagad ir tikai skaista egle un svētku vakariņas ar dziesmām, rotaļām un jautrošanos. Stress mazinājās stipri, stipri. Un nākamais rīts nāk ar lēnām brokastīm un dāvanu iztīšanu un tad mazie var visu dienu jauniem spēkiem spēlēties…
    Kaut kā gari sanāca, bet es domāju, ka ir forši Ziemassvētku laikā noķert to jauko un trauslo brīnuma sajūtu, kas nāk ar labestību un gaišumu, pat ja tas nozīmē apzināti pagriezt muguru mantu pārbagātībai.

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      10/12/2017 at 14:15 (2 dienām atpakaļ)

      Jā, dāvanas zem eglītes bērni gaida vairāk nekā vakariņas :) Jūs esat raduši labu risinājumu, kas turklāt pagarina svētku sajūtu! Vēl man ne īpaši patīk, ka dāvanas bērniem jau no mazām dienām māca/liek nopelnīt – skaitot dzejoli, dziedot dziesmu utt. Zinu, ka introvertiem tā izrādīšanās pie egles ir tīrās šausmas.

      Atbildēt
  4. L.
    05/12/2017 at 23:48 (1 nedēļa atpakaļ)

    o, jā….. JĀ!!! Sveces un krāsainās lampiņas mūsmājās deg kopš rudens vidus, tā teikt, tumsas atbaidīšanai, Adventes vainags uztapa noskaņai un būtībā tādam pašam mērķim. Bērnu nav, līdz ar to nav papildus cenšanās un motīvi. Bet tad arī jautājums – kāda suņa pēc pavadīt 2 dienas pa ģimenēm, kur nevienam no mums abiem nav vēlmes atrasties, stundām garās pusdienās, klausoties murgos, un pērkot piespiedu kārtas dāvanas, mammām n-tos džemperus un tamlīdzīgi. Šogad top plāns “aizbēgt no Ziemassvētkiem”, redzēsim, vai izdosies īstenot pilnībā.

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      10/12/2017 at 14:13 (2 dienām atpakaļ)

      O, lieliski! No Ziemassvētkiem aizbēgt es nevaru, jo bērnam tas svētku brīnums nozīmē vairāk nekā man, taču pa Jāņiem gan gribētos aizlaisties, kur siltāk! Lai jums izdodas!

      Atbildēt
  5. Dace
    06/12/2017 at 16:10 (6 dienām atpakaļ)

    Jauks raksts. Man Ziemassvētki un Jāņi ir Saulgriežu svētki. Neesmu reliģioza, tāpēc baznīcu tradīcijas neievēroju. Senās tradīcijas ir daudz saprotamākas, bet akli nedzenos arī pēc tām. Raganu Solstice saietos arī nepiedalos :D Pēdējos gados tie man ir drīzāk tādi kā sajūtu svētki, kā atskaites punkts gadam. Ne 1. janvāris, bet 21. jūnijs un 21. decembris – laiks, kad Saule Zemei ir vistuvāk. Ir versija, ka kosmoss ir vaļā un iespējams palūgt sev ko īpašu. Šī versija pat šķiet daudz ticamāka :D Man ir svarīga saikne ar dabu, tāpēc 21. datumos man ir svarīgi pabūt dabā, uz brīdi apstāties, paskatīties debesīs, zvaigznēs, uz savu dzīvi un domām no malas un noskaņoties, kādā virzienā vēlos tālāk iet līdz nākošajiem Saulgriežiem. Pēc tam Jāņu un Ziemassvētku vakara ļembastu uztveru kā foršu laiku ar radiem un draugiem.
    Bet tas, ka tuvāko radu starpā dāvināšana ir pārvērtusies par loteriju, man ir milzīgs prieks. Katrs ierodas ar divām mazām dāvaniņām (spiežam uz delikatesēm), saliekam apļa vidū. Katrs met spēļu kauliņu. Ja uzmet 6, izvelk vienu dāvaniņu. Kādu brīdi kādam ir daudz, kādam nemaz, bet spēli beidzam, kad katram ir 2 dāvaniņas. Jautri, forši un visi mierīgi izsprukuši no dāvanu pirkšanas stresa. Kādā draugu pasākumā loterijas dāvanā likām kaut ko, kas ir jau mājās un no kā labprāt atbrīvotos. Vēl lielāka jautrība – cukurtrauki, sērkociņi, pīpes, vecmodīgi svečturi, garšvielu trauki.

    Līnas Adventes kalendārs ar uzdevumiem tiešām jauka ideja!

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      10/12/2017 at 14:10 (2 dienām atpakaļ)

      Man ir ļoti līdzīgi – vasaras un ziemas saulgriežos piedomāju par šo dienu maģiskumu, bet pēcāk jau Līgo un Ziemassvētkus vienkārši pasvinu ar ģimeni. Pēdējā laikā gan uz Jāņiem sapņoju aizlaisties kādā ceļojumā, kur siltāks :)

      Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      10/12/2017 at 14:09 (2 dienām atpakaļ)

      Paldies, ka dalījies ar rakstu par saulgriežiem! Arī es vasaras un ziemas saulgriežu dienās piedomāju par to maģiskumu, taču līdz šim reti esmu piedalījusies saulgriežu svinēšanas pasākumos ar rituāliem utt. Vairāk klusi sevī piedomāju.

      Atbildēt
  6. Aina
    08/12/2017 at 14:13 (4 dienām atpakaļ)

    Paldies par rakstu. Lasīju vakar un ilgi par šo tēmu domāju. Man arī ik pa laikam rodas stipra vēlme spītēties pretī tām visām pirkšanām, dāvināšanām un dziesmiņām. Tomēr man sasaucās divi aspekti kā pamatojums Ziemassvētku sajūtai un tam brīnumam, kas apbur. Viens no komentāriem bija – “bērnu nav, tātad nav kam censties!” Ziemassvētki ir tādi bērna sajūtu svētki. Aizdomājos, kāpēc bērniem patīk Ziemassvētki? – jo šajā laikā vecāki par viņiem īpaši piedomā – pajautā, ko gribētu dāvanā (vai stāsta stāstu par Ziemassvētku rūķīti), velta laiku kopīgai piparkūku cepšanai, beidzot – aiziet uz bērnudārza pasākumu un paklausās, kā viņš dzied, dejo vai par spīti visiem audzinātāju pūliņiem nedara neko… – tikai prasa uzmanību. Man šķiet, galvenais atslēgvārds – UZMANĪBA! Ziemassvētkos visi alkst uzmanības. Citi to izrāda dārgās dāvanās, citi – pavadot vairāk laika kopā. Iespējams, tiem, kuriem bērnības Ziemassvētki saistās ar to patīkamo uzmanību, ko veltīja vecāki viņam, tad lielāka iespējamība, ka arī pieaugušā vecumā Ziemassvētki saistīsies ar siltu un gaišu laiku. Neteiktu, ka manā bērnībā Ziemassvētki bija tādi kopā pavadīšanas svētki – lai gan pavisam traki nebija – rotājām eglīti, ēdām mandarīnus un kaut kādas dāvaniņas arī bija. Tomēr manī ir apņemšanās radīt patīkamu brīnumu un svētku sajūtu meitām – ar piparkūku cepšanu, ar mājas rotāšanu, ar dzejoļu lasīšanu un ar eglītes meklēšanu un sarunām… Iedvesmojoties no šī raksta, vakar pirms miega pajautāju savai piecgadīgai meitiņai, kāpēc viņai patīk Ziemassvētki. Viņas atbilde bija šāda: “Man patīk dāvanas (protams, pirmā vieta!), patīk piparkūkas cept, patīk skaitīt dzejoļus… patīk ar mammīti mīļoties – visu laiku” :)
    Lai visiem ir savs sargeņģelis, kas uzmana!

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      10/12/2017 at 14:07 (2 dienām atpakaļ)

      Paldies Tev par dziļdomīgo, jēgpilno komentāru. Ļoti rezonē tas, ko raksti par uzmanības dāvināšanu un kvalitatīvu kopā būšanu. Radīsim brīnumus paši sev un mūsu bērniem par prieku :)

      Atbildēt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *