Es biju nogurusi no dalīšanās un drusku salūzu

Esmu ieturējusi garu pauzi. Domās šo ierakstu esmu sākusi vairākkārt, bet uz papīra uzlikt jāsaņemas, jo pēc ilgākas klusēšanas dalīšanās prasa zināmu atbruņošanos. Man ir jautājuši, kur esmu pazudusi un kāpēc blogā iestājies klusums. Vai vispār vēl rakstīšu, dalīšos receptēs, atradumos, intervēšu cilvēkus un tā tālāk. Kādu laiku arī pati par to visu domāju, mēģinot saklausīt atbildes, ko saka sirds, nevis prāts.

Kopš pirmā bloga ieraksta 2014. gada maijā daudzkas ir mainījies, un visvairāk jau es pati. Tas, kas pa šo laiku nav mainījies, ir motivācija, ar kādu Happy Whispers izveidoju. Negribas lietot tik ļoti nodrāzto vārdu “iedvesmot’’. Drīzāk tas vienmēr ir bijis stāsts par dalīšanos. Dalīties lietās, par ko degu. Dalīties pārdomās un sajūtās. Dalīties atradumos, izmēģinātajās labsajūtas praksēs vai nodarbībās un tamlīdzīgi. Tomēr pēc četriem intensīvas dalīšanās gadiem es biju sevi izsmēlusi. Sāku domāt, ko varētu mainīt, lai man pašai joprojām būtu interesanti rakstīt un attīstīt blogu, jo kādā brīdī no hobija tas bija kļuvis teju par darbu, un ikvienā darbā mēdz piemeklēt krīzes.

Ja pieņemam, ka blogs ir viens no autentiskākajiem dalīšanās formātiem, kurā dalās ar savu personisko pieredzi un dažkārt – ar privāto dzīvi, tad atzīšos, ka sajutu riktīgu nogurumu no pienākuma dalīties. Četri gadi nav mazs laiks. Esmu transformējusies kā personība, un būtiski ir mainījusies arī mana ikdiena un tās ritms. Arvien vairāk vietas un laika manā dzīvē sāka ieņemt “normāls darbs”. Ja bloga pirmsākumos vēl atpūtos no ārstēšanās un strādāju mazāk, salīdzinoši daudz laika veltot sevis un pasaules izzināšanai, kā arī dažādām labsajūtas lietām, tad, darba apjomam arvien pieaugot, laika tam visam palika arvien mazāk. Kādu laiku centos vienlīdz noturēt abas frontes, bet… Ak, dievs, cik tas vienā brīdī kļuva nogurdinoši! Kad visa diena ir pavadīta darbā pie datora un komunicējot ar neskaitāmiem cilvēkiem, pēdējais, ko gribās darīt vakarā, ir atkal atvērt datoru un ķerties klāt vēl vienam darbam. Es drusku salūzu.

Savulaik blogu sāku rakstīt ar lielu aizrautību – kā cilvēks, kas izglābies no pretīgas slimības un atklājis sevī jaunas šķautnes citādākai dzīvei. Taču ir pagājuši vairāki gadi kopš šīs pieredzes un beidzot man ir izdevies to atstāt pagātnē. Es dzīvoju tālāk, vairs nedomājot par vēzi, un tas ir liels sasniegums, ja palūkojos atpakaļ uz Happy Whispers pirmajiem solīšiem, kur daudzu stāstu fonā tomēr glūnēja “krabis”. (Gribētos ticēt, ka mana motivācija  bija veselība un sevis mīlestība, nevis bailes no saslimšanas, bet, no šodienas skatpunkta raugoties, sava tiesa baiļu tur arī bija). Tolaik biju izteikti veselīga dzīvesveida piekritēja, īpaši uztura jomā, taču ar laiku mana ēdienkarte ir kļuvusi brīvāka. Es vairs nedzeru zaļos kokteiļus katru dienu. Patiesībā šobrīd es tos pat vairs nevaru iedzert. Arī sēklu un dārzeņu sausmaizītes dehidratorā vairs negatavoju. Bet tas nenozīmē, ka esmu galīgi palaidusies. Nebūt ne. Vienkārši dzīve ir palikusi “normālāka”. Un tāda man tā patīk.

Pēc ilgām pārdomām un sevis šaustīšanas ar šaubām (“Kuru vispār interesē, ko tu domā vai dari!?”) tomēr nolēmu, ka turpināšu rakstīt. Jo iekšā jau ir un ik pa laikam lauztin laužas uz āru. Tātad ir jāļaujas. (Smaidu). Tāpēc regulārajiem lasītājiem varu pavēstīt, ka šobrīd aizkadrā norit jaunas vizuālās identitātes izstrāde, un nedaudz pamainīsies bloga izvēlne, kas atspoguļos tēmas, par kurām joprojām gribu rakstīt. Pa šo laiku blogosfērā un sociālajos medijos ir parādījušies daudzi jauni blogeri un iedvesmojošas personības, kas gatavo garšīgi un veselīgi, iedvesmo sevi pieņemt un mīlēt, iesaka, kur sportot, kur doties brīvajā laikā un tā tālāk.

Pilnīgi noteikti vēlos palikt tepat un būt viena no viņiem, daloties tēmās, kas aktuālas un tuvas man – apzināts dzīvesveids, pašizaugsme, sevis mīlestība. Mazās ikdienas laimes meklējumi ir aktuāli joprojām. Jo ne velti taču – Happy Whispers. Blogs joprojām, arī jaunajā veidolā, būs par lietām, kas mani manos meklējumos dara laimīgu, un varbūt palīdzēs sajusties laimīgākam un sevi mīlošākam vēl kādam. Paldies, ka esat lasījuši visus šos gadus un uz drīzu sadzirdēšanos!


Bildes: Ieva Drāzniece

6 Komentāri on Es biju nogurusi no dalīšanās un drusku salūzu

  1. Kristīne
    12/07/2018 at 18:47 (4 dienām atpakaļ)

    Līga, dzīvo tādā ritmā, lai jūties harmoniski. Jā, bija labi, kad rakstīji vairāk un biežāk, bet darbam nevajag būt 100% no nomodā pavadītā laika. Tu noteikti iedvesmo neatkarīgi no tā, vai raksti vienreiz dienā vai vienreiz mēnesī. Un tu ikdienā turpini iedvesmot ar bloga mazo brāli – Instagramu. 😊

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      13/07/2018 at 07:10 (3 dienām atpakaļ)

      Paldies par novēlējumu :) Tie sevis harmonijas meklējumi jau ir nebeidzami. Dienu no dienas, sevi sajūtot, sevī ieklausoties un attiecīgi pietjūnējot. Jo aizņemtākas dienas, jo lielāks izaicinājums saglabāt sevi mierīgā plūsmā. Bet arī par to jau var rakstīt, jo dzīvot laimīgi mierā un klusumā ir daudz vieglāk nekā “normālā darbdienā”, vai ne?

      Atbildēt
  2. Laura
    12/07/2018 at 19:34 (3 dienām atpakaļ)

    Ļoti priecājos, ka turpināsi rakstīt. Tu iedvesmo un vienmēr ir interesanti lasīt Tevis rakstīto. 😊

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      13/07/2018 at 07:07 (3 dienām atpakaļ)

      Paldies :) Latvieši nav pārāk naski komentāru rakstītāji, tāpēc mēdz pietrūkt atgriezeniskās saites.

      Atbildēt
  3. Dace
    13/07/2018 at 07:45 (3 dienām atpakaļ)

    Līdzīgi kā “video killed the radio star” Instagram Stories nobeidz iecienītos blogus :)) Saprotami! Milzīgajā informācijas blāķī, ir forši lasīt īsi, konkrēti un kvalitatīvi un arī bloggerim tas ir vieglāk un raitāk. Man nav nekas pretī, lasīt retāk, ja manu, ka cilvēks patiesi dalās, nevis spiež no sevis ārā pienākuma pēc. Veiksmi!

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      13/07/2018 at 13:57 (3 dienām atpakaļ)

      Pateicos :) Un ļoti trāpīgs novērojums, starp citu. Video formāts un sociālie tīkli patiesi “atņem” laiku blogu lasīšanai. Ir informācija, kuru tā uzzināt ir ātrāk un vieglāk. Tomēr prieks, ka latviešiem tomēr joprojām patīk arī lasīt un iedziļināties. Ne velti mums pat žurnāli joprojām saglabājuši nopietnāku saturu nekā ārvalstīs nopērkamie.

      Atbildēt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *