Beidziet mani mudināt pamest manu komforta zonu!

Pirms pāris dienām, pārskatot The Guardian virsrakstus, manu uzmanību piesaistīja raksts Please stop telling me to leave my comfort zone. Acumirklī sajutu interesi to izlasīt, jo pēdējā laikā patiešām izbaudu to, kā pamazām ieslīgstu atpakaļ savā komforta zonā, un tādējādi jūtos labāk. Mēdzu aizdomāties, cik gan pamatots ir nemitīgais spiediens lauzt savas komforta zonas robežas, lai sasniegtu jaunus apvāršņus, ja tas nozīmē, ka jādzīvo nepārtrauktā stresā.

Esmu piefiksējusi, ka nereti pat izjūtu vainas apziņu, ja pamudinājumu vai izaicinājumu izkāpt no komforta zonas uztveru bez sajūsmas. Vai manā apziņā pārāk spēcīgi būtu iesakņojies populārais apgalvojums par to, ka īstā dzīve un panākumi sākas ārpus komforta zonas? Ļoti iespējams. Bet, vai tā patiešām ir? Un kur ir tā smalkā robeža starp neproduktīvu atrašanos komforta zonā, kas liek stagnēt un bremzē pozitīvu scenāriju iespējamību, un veselīgu robežu paplašināšanu, kas palīdz attīstīties, apgūt ko jaunu un virzīties uz priekšu?

Iespējams, ka pie vainas ir drastiskums, ar kādu dažkārt ķeramies pie savu robežu laušanas. Man jāpiekrīt minētā raksta autorei par to, ka mūsdienās nav iespējams izvairīties no dažādiem pašizaugsmes guru un influenceriem, kas to vien dara, kā sludina, ka palikšana komforta zonā ir pašsabotāža. Ka bez regulāras izkāpšanas no komforta zonas mēs dzīvē nekur tālu netiksim. Arī raksta autore Melodija reiz ticēja visiem iedvesmojošajiem citātiem un nepagurusi grūda sevi laukā no komforta zonas, līdz vienā ne tik jaukā dienā nebeidzama stresa rezultātā vienkārši… izdega. Tas viņai iemācīja ne tikai definēt, bet arī cienīt savas komforta zonas robežas.

Arī es zinu, ko nozīmē izdegt, turklāt ne tikai darbā vai attiecībās, bet arī centienos pēc laimīgākas, harmoniskākas un veselīgākas dzīves, lai cik ironiski tas nebūtu. Zinu, ko nozīmē nedzīvot saskaņā ar sevi. Esmu skrējusi ar galvu sienā un lauzusi sevi, sekojot citu cilvēku atziņām, padomiem un ceļam, un pieredzējusi, kā tas burtiski izvaro to, kas es esmu patiesībā. Tāpēc man šķiet īpaši svarīgi cienīt savas komforta zonas robežas. Ikvienā situācijā izturēties pret sevi ar mīlestību un izpratni.

Nepārprotiet, es neesmu pret savas komforta zonas robežu paplašināšanu kā tādu. Vienkārši neuzskatu, ka tas būtu jāforsē vai jādara vienkārši darīšanas pēc – tāpēc, ka kāds cits tā teica vai kādam citam tas būtu izdevīgi. Esmu par veselīgu un pakāpenisku izaugsmi, kas būtiski nenoārda ikdienas labsajūtu un joprojām ļauj man kontrolēt situāciju, pat ja uz zināmu laiku pamats zem kājām ir saļodzījies.

Saskaroties ar kādu izaicinājumu izkāpt no komforta zonas, patreizējā dzīves posmā cenšos apzināti izvērtēt, vai tas patiešām ir tā vērts. Kādi būs mani ieguvumi īstermiņā un ilgtermiņā? Kas man būtu jāzaudē vai jāziedo, izdarot izvēli par labu, cerams, īslaicīgam diskomfortam? Vai metodes un rīcība, ko tas prasītu, atbilst maniem priekšstatiem par labu attieksmi pret sevi? Starp citu, reizēm izrādās, ka tieši palikšana komforta zonā ir pretrunā ar izpratni par labu attieksmi pret sevi. Piemēram, ja vēlamies zaudēt svaru, lai uzlabotu veselību, būs jāpiespiež sevi mainīt ēšanas paradumus un biežāk jāizkustas. Ja vēlamies pārtraukt attiecības, kurās neesam laimīgi, ir jārēķinās ar zināmu devu vientulības. Ja plānojam uzsākt savu biznesu,  ir jārēķinās, ka tas var neizdoties, un tā tālāk.

Taču ir vēl viens būtisks faktors, vai es gribēšu pamest savu komforta zonu. Lai kas tas būtu un lai par kādu dzīves jomu mēs runātu, es sev pajautāju – vai tas man patiešām patīk? Vai tas man rada prieku? Ja man tas nepatīk, es to neizbaudu, tad kāda velna pēc lai es piepūlētos un spiestu sevi to darīt, pieredzēt, piedzīvot? Tā vietā labāk izbaudu komforta zonas sniegto drošības izjūtu un neuzķeros uz “labākas dzīves” solījuma āķa. Mazāk nevajadzīga un lieka stresa.

Ja arī Tev ir kādas atziņas par šo tēmu vai pieredze, kurā vēlies dalīties, priecāšos par komentāriem tepat zem bloga ieraksta!

 

Bildes: Ieva Drāzniece

6 Komentāri on Beidziet mani mudināt pamest manu komforta zonu!

  1. Inese
    19/11/2018 at 21:07 (3 nedēļas atpakaļ)

    Nesen risināju sevī līdzīgas pārdomas. Jo, kas komfortā tieši ir tāds nevēlams? Stagnēšana? Manuprāt, pilnīgi jebkas var ieiet rutīnā, arī aktivitātes. Galvenā mēraukla, nevis egoistiski, bet eksitenciāli – vispār dzīvē, esam paši, ne tas, ko izlasām vai dzirdam. Tai pat laikā, ir arī kaut kā savādi. Ka dažkārt, ne jau lielajās lietās, ne ārkārtīgi svarīgajos momentos, bet ikdienā, cilvēki kaunās vai varbūt jūtas nedroši, ja jāpasaka atklāti, ka kaut kas šoreiz neinteresē, kaut ko nedarīs vai arī darīs – pa savam. Tas pārsteidz. Un ikdienā drīzāk jau mūsu laikmetā komforta zonas laušana kļūst paša komforta kā tāda savureiz vajadzības atzīšana. Uzdrīkstēšanās pateikt, nevēlos vai arī vēlos, bet citreiz, citā vietā, citā izpildījumā…

    Atbildēt
  2. Madara
    20/11/2018 at 11:54 (3 nedēļas atpakaļ)

    Līdz šim esmu piedzīvojusi situācijas, kad izkāpšana no komforta zonas atņemt man pārliecību pār saviem spēkiem un sāpina nevis pilnveido un veicina manu attīstību. Ir jāpieņem sevi, nevis akli jāseko kā dara citi, ja kādam jauni izaicinājumi ir dzīves aicinājums, tad, iespējams, kādam citam dzīve ir piepildīta, atrodoties savā komforta zonā, tur kur ir droši un ērti.

    Paldies par šī raksta publicēšanu, pārdomu rosinošs :)

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      20/11/2018 at 13:25 (3 nedēļas atpakaļ)

      Man ļoti iepatikās formulējums, kas izskanēja kādā no komentāriem Instagram zem bildes par šo tēmu – paplašināt komforta zonu no iekšpuses, to būtiski nepametot. Ļoti rezonē arī ar manu patreizējo dzīves izjūtu. Jebkurā gadījumā – nebūt vardarbīgam pret sevi. Apzināties un pieņemt, ka katram no mums ir sava izpratne par to, kas ir veiksme, laime utt., un nepārdzīvot, ja neatbilstam “standartiem”. Brīvība būt pašam!

      Atbildēt
  3. Ieva
    21/11/2018 at 07:51 (3 nedēļas atpakaļ)

    Visa dzīve ir sava veida izkāpšana no savas komforta zonas. Tāpat kā vienā upē divreiz neiekāpsi, arī laiks rit uz priekšu – šodien es neesmu tā, kas biju vakar. Pati dzīve ar savi ritējumu paplašina komforta zonu – katram savā ritmā. Vai vajag agresīvi un mākslīgi to paplašināt? Mums ir nenormāli daudz pataloģiskas vainas, kauna un sevis mazvērtības sajūtas. Tas liek sekot jebkuram ieteikumam-ir JĀATTĪSTĀS! Taču tas notiek- ar cieņu un mīļumu pret sevi. Pati dzīve ir terapija, izaugsme, savu sajūtu cienīšana, vitu cilvēku cienīšana. Pārējais ir bizness.

    Atbildēt
  4. L.
    23/11/2018 at 13:06 (2 nedēļas atpakaļ)

    Pirms kāda laika secināju, ka reizēm nemitīgā rosība, attīstības meklējumi, pārcelšanās un nez kas vēl var tikt raksturoti arī kā bēgšana no sevis. Šajā gadījumā iziet no komforta zonas var arī mentāli – pašam sev pieņemt, ka šķietami “garlaicīgā vai stagnējošā” dzīve (kas nu kuram tajās pēdiņās liekams) patiesībā varbūt ir tīri ok, kad to pieņem un saskati labo, atrod savu mieru tajā, nevis par visām varītēm kaut kur test un ņemties, jo arī tas ne vienmēr ir skaidrs – kur un kāpēc. :)

    Atbildēt

1Pingbacks & Trackbacks on Beidziet mani mudināt pamest manu komforta zonu!

  1. […] Nobeigsim apskatu ar rakstiem no Ances un Līgas- Ja tevi visu laiku sit, cik ilgi tu paliksi stāvot? un Beidziet mani mudināt pamest manu komforta zonu! […]

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *