Krīze kā jaudīga restarta iespēja

Šodien ir tik smuka svētdiena! Debesis tik zilas un koku galotnēs var saskatīt pirmo zaļumiņu. Vēl drusciņ, drusciņ un lielais pumpuru sprādziens būs klāt! Vakar pirms gulētiešanas abas ar Sofiju vērojām satriecošo saulrietu, kas debesis iekrāsoja tik neiedomājami skaistās krāsās. Es ceru, ka arī jūs to izbaudījāt, jo debesis jau mums visiem vienas, lai kur mēs katrs atrastos. (Smaidu).

Apsēdos uzrakstīt, lai pateiktu mīļu jo mīļu paldies visiem, kuri gan privāti, gan blogā un sociālajos tīklos sūtīja savus laba vēlējumus, gaišās domas un turēja īkšķus. Es tik ilgi biju nēsājusi sevī pārdzīvojumu par to, ka nevaru palīdzēt savam bērnam justies labāk, ka saņemt tik lielu atbalstu kā pazīstamiem, tā nepazīstamiem grūtā brīdī bija negaidīti forši. Riktīgi forši patiesībā! Daudzi no jums man atgādinājāt, kāpēc vispār kādreiz lasījāt Happy Whispers, ļaujot man atcerēties, kas bloga veidošanā bija visforšākais – iedvesmot vēl kādu nepadoties grūtā brīdī, iedrošināt pārmaiņām, pamudināt rīkoties. Jūs visi, kas esat ļāvuši iedvesmas dzirkstelēm piešķilt labas lietas jūsu dzīvē, esat baigie malači! Paldies jums!

Man ir milzīgs prieks, ka meita jūtas labi, un tas ir galvenais. Arī es pati aizvadīto pāris nedēļu laikā esmu pieredzējusi diezgan jaudīgu iekšējo restartu. Instagram kontā jau dalījos pārdomās: visas krīzes ir brīnišķīga iespēja uztaisīt savas dzīves auditu un saprast, ko gribi mainīt, kas tavā dzīvē strādā, kas ne. Ko esi sen gribējis izdarīt, bet neesi. Kas traucē piedzīvot to, ko gribi. Vēl milzīgs bonuss ir atbrīvošanās no visa liekā. Pa kārtai vien lobās nost traucējošas pārliecības, dziļi iesakņojušies uzskati un tamlīdzīga figņa, kas pašam nemanot, atkal izlaidusi saknes. “Labajos laikos” diemžēl iepriekš gūtās mācības mēdz piemirsties. Apziņa iemieg un mēs pat nepamanām, kā atkal esam kļuvuši par ņerkstētājiem, upurīšiem utt.

Vienvārdsakot, jebkura krīze nāk komplektā ar iekšēju revolūciju, kas pieprasa pārmaiņas – lai turpmāk dzīvotu foršāk un baudpilnāk. Krīze piešķiļ drosmi rīkoties. Riskēt, ja nepieciešams. Es joprojām ticu, ka visas pārmaiņas ir uz labu, pat ja krīzes brīdī tā nepavisam neliekas. Vēlreiz pārliecinos, ka krīze nav brīdis, kad salūzt. Tas ir laiks, kad izplest spārnus un atsperties jaunam lidojumam. Pretim laimīgākai sev.

Jā, pagājušais gads mani saulauza. Tā ieilgusī neziņa par Sofiju… Vienā brīdī iekšējais kompass sāka griezties pretējā virzienā. Bet tās divas dienas, ko meita atradās intensīvajā terapijā, bija baigais wake up call. Vēlreiz. Kā toreiz ar vēzi. Vienkārši sāka lobīties nost viss liekais, par ko biju bendējusi sev nervus, un es atcerējos, kā pārregulēt savu iekšējo kompasu. Mīļie lasītāji, visu laiku būt saulei ir nereāli! Un to no sevis arī nevajag prasīt. Savu reizi vajag ielīst alā un paņemt pauzi, un tieši to es arī darīju. Taču nu ir laiks līst no tās alas laukā, saelpoties pilnu krūti pavasara, pilnām mutēm saēsties sauli un soli pa solim pārkārtot savus “bēniņus” un savu “pagrabu”. Viss būs labi. Viss jau ir labi. Ar tādu apziņu ir jādzīvo. Jo mūsu iekšējais spēks mīt tieši tur – mūsu galvās un mūsu sirdīs.


Bilde: Kosh’UMM

1Pingbacks & Trackbacks on Krīze kā jaudīga restarta iespēja

  1. […] Nobeigumā raksts no Līgas- krīze kā jaudīga restarta iespēja. […]

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *