Laulība un ģimene ir pārvērtētas. Say wha-a-at?!

Laulība un ģimene ir pārvērtētas. I feel like a rebel just by saying that… Un tomēr – tieši tādas pārdomās ik pa laikam mijas ar ilgām pēc savas ģimenes un varbūt vēl viena bērna. Man aiz muguras ir viena laulība, kas izira īsi pirms meitas otrās dzimšanas dienas tieši pirms desmit gadiem, jo vīram toreiz likās, ka ir iemīlējies citā. Stāsts diezgan banāls un tikpat banāls tā iznākums – ilgi kopā viņi nepalika, taču arī mēs abi vairs neatgriezāmies viens pie otra.

Drīz pēc tam es piedzīvoju citas attiecības, kurās ļoti aizrāvos, un pēcāk piedzīvoju tikpat ļoti dziļas sirdssāpes, savukārt viņš pēc vairākām attiecībām atrada citu īsto, un manai meitai tagad ir pusmāsa (kas ir superīgi, jo es viņai tādu neesmu varējusi dot). Novēlu, lai viņiem viss izdodas ilgi un laimīgi, jo man šķiet, ka mēs visi esam pelnījuši piepildījumu un mieru.

Un tomēr noticēt tam, ka ilgtermiņā ir iespējama ģimeniska idille (lasi – pasaka ar laimīgām beigām), reizēm ir ļoti, ļoti grūti. Jo dzīve rāda, ka lielākā daļa pāru piedzīvo krīzes, piedzīvo rutīnu, piedzīvo pārbaudījumus un kārdinājumus, ar kuriem netiek galā, un tāpēc man šovakar atkal uz pleca dejo velniņš, kurš ausī čukst – laulība un ģimene ir pārvērtētas. Tikai tāpēc, ka tev tā nav, tu jau neesi mazāk normāla vai mazāk laimīga. Un patiesi – mana ikdiena ir gana interesanta, lai es briesmīgi nesērotu par to, ka blakus nav Lieliskā Viņa.

Pēdējo piecu gadu laikā neesmu tā nopietni saukusi sevi par kāda draudzeni vai mīļoto. Jā,  tiesa, uz pāris gadiem mani no trases noņēma ķibeles ar veselību, un jebkādu attiecību iespējamība tolaik bija stipri apšaubāma, jo dzīve nav kino, par spīti tam, kā mums reizēm gribētos sapņot un ticēt. Dzīve ir gaužām reāla un pragmatiska, un tikai retajam paveicas ar itin mierīgu lidojumu vai peldējumu, ko nesatricina ne vismazākā vēja pūsma.

Par laimi, mūsdienās tas vairs nav nekas nosodāms, ja tu, būdama sieviete savos labākajos gados un savā labākajā formā, neesi pastāvīgās vai formālās attiecībās. Sievietes gadsimtiem ilgi (man dievs, pārāk ilgi!) ir tikušas vērtētas kontekstā ar to, kas ir (vai nav) viņu partneris. Šobrīd arvien vairāk un vairāk sieviešu jūtas labi, neesot pārī. Jūtas labi, dzīvojot ārpus tradicionālās izpratnes par to, kas ir normāli vai pareizi. Tas nenozīmē, ka viņām nav attiecību, tomēr viņu ikdienu neierobežo un statusu nedefinē laulības gredzens un mūžīgas mīlas vai uzticības solījumi. Vai tāpēc viņu attiecības ir mazāk vērtīgas vai nosodāmas? Nebūt ne. Bieži vien tās ir krietni patiesākas nekā nelaimīgās laulības vai ieilgušās un iesīkstējušās kopdzīves.

Vienlaikus es ļoti priecājos par katru ģimeni savu draugu un paziņu lokā, kurai izdodas palikt kopā, cienīt un rūpēties vienam par otru, neskatoties uz ikdienas rutīnu, izaicinājumiem, ko sagādā vecāku loma, smukās un brīvās kolēģes un tā tālāk. Vai ģimenei ir jāpaliek kopā, ja viens vai otrs partneris laiž pa kreisi? Uz šo jautājumu neatbildēšu. Katram ir savi kritēriji un vērtības. Tieši tāpat kā neprecētajiem ļaudīm, kuri nosprauž robežas tam, cik tālu ir gatavi iet, vai cik tālu ir gatavi pieņemt otra uzskatus. Un, galu galā, dzīve ir dzīve. Tā nogudrina un izaicina. Tā pārbauda.

Savā mūžā esmu pieredzējusi ne vienu vien sarūgtinājumu un sāpīgu vilšanos. Piemēram, kāda nu jau bijusī labākā draudzene, kura pārgulēja ar manu nu jau krietni sen kā bijušo draugu. Lai cik brīvi un mūsdienīgi domājoši mēs katrs nebūtu, manuprāt, tomēr pastāv kaut kādas robežas, kas, iespējams, vārdos ne reizi nav definētas, tomēr tās ir. Robežas, kuras pārkāpjot, tiek nogalināta savstarpējā cieņa. Robežas, pēc kuru sagraušanas vairs nav atgriešanās. Ja paveicas ar sevi sarunāt, ir piedošana. Diezgan ilgi nēsāju sevī līdzi sāpi par šo notikumu, līdz šoruden, tikai pateicoties psihoterapijai, beidzot saliku šo situāciju pa plauktiņiem. Mēs, protams, esam brīvi dzīvot tā, kā jūtam un vēlamies, taču beznosacījumu mīlestība nenozīmē to, ka nepastāv nekādas robežas.

Ak, jā, bet stāsts taču sākās ar to, ka laulība un ģimene ir pārvērtētas… Ar to negribu sacīt, ka tās nav vērtības (un ceru, ka to varēja nolasīt ne tikai starp rindiņām…). Patiesībā tikai gribēju paust, ka dzīve var būt gana kvalitatīva, piepildīta un gandarījuma caurstrāvota, ja ģimenes un pastāvīgu attiecību nav. Jo it katrā cilvēkā, kuru sastopam, ar kuru esam kopā, var izvēlēties saskatīt to īsto un vienīgo – tam brīdim. Tam laika sprīdim, lai cik īss vai garš arī tas būtu. Un katram no šiem cilvēkiem var atvērties un paskatīties acīs, nebaidoties par to, ka tas viss beigsies, iespējams, vēl nemaz nesācies. Nebūvējot cerību un sapņu gaisa pilis. Negaidot neko. Patiesībā tas nemaz nav tik vienkārši. Tomēr nav neiespējami. Un par tiem patiesi baudpilnajiem mirkļiem, kuros man tas ir izdevies, es esmu Visumam un sev pateicīga.


Bildes: Kosh’UMM

36 Komentāri on Laulība un ģimene ir pārvērtētas. Say wha-a-at?!

  1. Ilva
    10/01/2018 at 22:31 (11 mēneši atpakaļ)

    Paldies par atklātību un patiesumu! ?

    Atbildēt
  2. Krista
    10/01/2018 at 23:18 (11 mēneši atpakaļ)

    Burvīgs raksts!

    Atbildēt
  3. K
    11/01/2018 at 07:18 (11 mēneši atpakaļ)

    Vai ģimeni definē tikai laulības gredzens? Domāju, ka Tu ar meitu taču esat ģimene. Jā, ne gluži 3 cilvēku klasiskā ģimene, bet ģimene. Labi, tā ir vārdu spēle, bet teikt, ka ģimene ir pārvērtēta?
    Protams, ir daaaaudz veidi, kā būt laimīgam,un pilna ģimene ir tikai 1 no tiem:)

    Bet, jā, uzskats, ka bez veča pie sāniem sieviete nav laimīga ir pilnīgi aplams. Labāk viena, bet pašpietiekama nevis ar “ķeksīti” plānotājā kopā.

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      11/01/2018 at 08:26 (11 mēneši atpakaļ)

      Šoreiz biju domājusi klasisko izpratni par tradicionālu ģimeni, ko veido vīrietis un sieviete, apprecoties. Daudzām sievietēm (man tostarp!) atziņa par to, ka tu vari būt laimīga un piepildīta arī tad, ja neesi apprecējusies un radījusi bērnus (vai audzini bērnu viena) nenāk tik viegli, jo ļoti dziļi iesakņojušās idillisko pasaku vērtības. Un pašpietiekamība ir laba lieta arī laulībā – viens no veiksmīgas savienības galvenajiem faktoriem, manuprāt, lai ļautu otram brīvi elpot un nenožņaugtu ar savu nepieciešamību pēc klātbūtnes, kompānijas utt. Paldies par komentāru!

      Atbildēt
  4. Anda
    11/01/2018 at 08:48 (11 mēneši atpakaļ)

    Bet tā taču ir dzīve! Arī dzīvē, netikai ģimenē un laulībā ar laiku var iestāties rutīna, kad jāapstājas un jāpadomā, ko tālāk?!
    Vienīgais, ko varu novēlēt, lai izdodas atrast TO īsto cilvēku, kurā atkal un atkal iemīlēties no jauna, ar kuru saprasties no pusvārda un vienmēr atrast kompromisu.

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      11/01/2018 at 14:15 (11 mēneši atpakaļ)

      Cik brīnišķīgs novēlējums – paldies par to! Tas, protams, ir sapnis – idille, kurai negribas zaudēt ticību, kamēr dzīve apbružā ar dažādām pieredzēm :)

      Atbildēt
  5. Ieva
    11/01/2018 at 11:22 (11 mēneši atpakaļ)

    Paldies Līga par uzdrīkstēšanos un dalīšanos! Tiešām aicina pārskatīt vērtības, savas robežas un ieraudzīt, kas vēl ir dzīvē aiz visa, kas šķiet ir pareizi un vajadzīgi!

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      11/01/2018 at 14:16 (11 mēneši atpakaļ)

      Robežas ir īpaša tēma, ko apgūstu šobrīd, turklāt visās jomās. Noteikti kādreiz vajadzētu par to uzrakstīt plašāk!

      Atbildēt
  6. Puteklis
    11/01/2018 at 13:03 (11 mēneši atpakaļ)

    Raksts saprotams un emocionāli uztverams – un arī man ir tuvāki liberāli uzskati nekā konservatīva turēšanās pie tradīcijām, arī jautājumos par ģimeni. Tomēr… Tomēr savās sajūtās man šķiet, ka ideālais modelis tomēr ir abi vecāki ģimenē un uz to būtu jāiet. Tikai saprotiet pareizi – nekad neesmu aizstāvējis attiecību saglabāšanu, kurās sen vairs nav emociju, vai, ja tās ir, tad tās ir naids vai riebums. Ja jāšķiras, tad jāšķiras, tomēr arī nepareiza arī šķiet ilgstoša dzīve vienam/vienai (neskaitot bērnus). Neredzu arī tur par ko priecāties… Ikdiena tomēr veidojas sabalansēta un arī bērniem pateicīgāka, ja ģimenē ir abi vecāki. Ceru, ka autorei izdosies iededzināt savu sirdi, atrodot īsto!

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      11/01/2018 at 14:19 (11 mēneši atpakaļ)

      Pilnīgi piekrītu Tev! Un paldies par brīnišķīgo novēlējumu :) Tomēr, arvien vairāk dzīvojot tieši tagadnē, šeit un tagad, mācos pieņemt esošo mikli, situāciju, apstākļus, stāvokli utt., nekurnot par to, ka varbūt gribētos, lai ir citādi. Savā dziļākajā būtībā es esmu milzīga romantiķe un patiesībā šīs atziņas nav nākušas viegli vai nesāpīgi.

      Atbildēt
      • Gita
        14/01/2018 at 20:50 (11 mēneši atpakaļ)

        Lasīju Jūsu pārdomas, kas ir ļoti, ļoti līdzīgas manam dzīves gājumam kādreiz. Ilgi dzīvoju ar meitiņu viena un ilgojos pēc ģimenes, pēc vīrieša, kuram ielīst azotē, kad pasaule brūk virsū pēc kopīgiem svētkiem, utt. Kad zaudēju cerības ko tādu piedzīvot, satiku savu tagadējo vīru…mūsu kopdzīve nav rožu ziedlapiņām nokaisīta bet ir forši būt sievai. Es ticu, nē-ziņu, ka satiksiet savu vīrieti. Varbūt tas notiks tad, kad vismazāk to gaidīsiet?:)

        Atbildēt
        • Līga | happy whispers
          15/01/2018 at 12:21 (11 mēneši atpakaļ)

          Tā jau parasti saka – neko negaidi un ļauj dzīvei sevi pārsteigt :) Savā ziņā ļaušanās dzīves plūdumam to arī nozīmē. Manuprāt, sievietēm ir raksturīgi uzcelt uz pjedestāla attiecības ar To Īsto Vienīgo un visas pārējās norakstīt, bet ar laiku saproti, ka katram sastaptajam cilvēkam ir sava loma un nozīme. Kāpēc nedod sev un otram iespēju uzzināt un izzināt, kāds ir jūsu stāsts?

          Atbildēt
  7. Laura
    11/01/2018 at 18:29 (11 mēneši atpakaļ)

    Ak, Līga, tu tik skaisti uzrakstīji. Paldies par tādu izģērbšanos ??

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      15/01/2018 at 12:22 (11 mēneši atpakaļ)

      Paldies, ka lasi :) Lai Tev foršs un baudpilns jaunais dzīves posms mammas lomā! Tu esi viena no tām foršajām ģimenes sievietēm, kas iedvesmo.

      Atbildēt
  8. Laura
    13/01/2018 at 12:09 (11 mēneši atpakaļ)

    Pateicos par jauko rakstu.Par savu dzīvi pirmajā laulībā varētu uzrakstīt kriminālromānu,bet manī vienmēr ir bijusi dvēselē sajūta,ka ir foršas attiecības/laulība.Tagad jau desmito gadu ir attiecības ar lielām un mazākām krīzēm.Galvenais,lai krīzēs un strīdos netiktu pārkāptas robežas,savādāk krīze pärvērtīsies par beigām.Tikai un vienīgi mana pieredze.

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      15/01/2018 at 12:23 (11 mēneši atpakaļ)

      Taisnība par robežām. Un cik bieži mēs par tām vispār nerunājam :) It kā otrs varētu nolasīt tavas domas. Arī par to ir jārunā. Bet tas jau ir stāsts citai reizei. Lai jums izdodas!

      Atbildēt
      • Laura
        16/01/2018 at 18:25 (11 mēneši atpakaļ)

        Jā,par robežām ir jārunā.Ne visi cilvēki ir gatavi par to runāt,bet,ja abi cilvēki skatās vienā virzienā,tad tas jau ir daudz un lielu daļu jautājumu var izrunāt.Ja neskatās vienā virzienā,tad jau grūti pārvarēt krīzes,jo viedokļi atšķirīgi.Katrā lielajā attiecību krīzē pēc dusmu emociju norimšanās,sāku savas dvēseles tīrīšanu,savu kļūdu iznīdēšanas,nevis otra cilvēku tarakānu meklējumos.Tas ir daudz grūtāk,bet strādā.Jāsāk ar sevi.

        Atbildēt
        • Līga | happy whispers
          26/01/2018 at 08:24 (11 mēneši atpakaļ)

          Ar sevi, jā. Bet ilgtermiņā tās kopīgās vērtības, manuprāt, ir ļoti svarīgas. Iespējams, tieši tas arī ir lielākais kristiešu veiksmes noslēpums – kopīgas vērtības un redzējums par atbildībām ģimenē/laulībā.

          Atbildēt
  9. Lelde
    13/01/2018 at 12:26 (11 mēneši atpakaļ)

    Ģimene ir milzīga vērtība, dārga pērle, kura jāaprūpē, jāsargā un jāmīl. Ģimene ir plecs, ģimene ir mugura, ģimene ir svētība un piedošana. Lai izdodas piedzīvot! Partneru maiņa, “draudzeņu” aplamības ir popkultūras radīta draza, ko kādam tīk pieņemt par normu un norakstīt uz to, ka “kas tad stabilas attiecības par vērtību, viens, otrs, trešais. – sīka vienība”. Skumjš raksts.

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      15/01/2018 at 12:27 (11 mēneši atpakaļ)

      Pilnīgi piekrītu Tev par to, ka ģimene ir vērtība. Un tieši tāpēc rūpīgi jāizvērtē, ar ko to veidot. Taču, ko iesākt, ja tev ģimenes vārda tradicionālajā izpratnē nav? Neiesi taču sevi norakstīt? Es neteiktu, ka brīvai sievietei vai vīrietim satikties ar citiem brīviem cilvēkiem būtu kas nosodāms. Kā tad tu sapratīsi, kas tev patīk un der, ja ne izdzīvojot dažādas pieredzes? :) Mūsdienās mums ir dota daudz lielāka brīvība satikt to, kas patiesi patīk. Arvien mazāk cilvēku precas tāpēc, ka statuss, tradīcijas vai tml. aspekti liek. Jā, iespējams, šīs lielākās brīvības dēļ esam kļuvuši izvēlīgāki.

      Atbildēt
    • Māra
      16/01/2018 at 11:34 (11 mēneši atpakaļ)

      Pilnīgi piekrītu Leldei! Un man ir diezgan liela pārliecība, ka šo liberālo brīvdomātāju uzskatu pamatā ir personīgās, nesadzijušās attiecību rētas. Dievs ir radījis vīrieti un sievieti, lai tie būtu kopā svētītā laulībā uz mūžu. Mūsdienu izlepusī sabiedrība pati nezin, ko grib – gribu, lai otrs tikai dod to, ko man vajag un, ja tā nav – tad meklēju citu. Ja nevar atrast, tad skandina visai pasaulei rakstā pausto pārliecību!

      Atbildēt
      • L.
        18/01/2018 at 14:06 (11 mēneši atpakaļ)

        Būtu jauki, ja mums visiem būtu mazāk paštaisnuma un vairāk pieņemšanas un iecietības! Jā, ģimene ir vērtība, bet pateikt, ka būtībā “nevērtīgi” vai citādi nepieņemami ir visi tie, kas nav klasiskā laulībā ar vēlamajiem 3 bērniem… Drusku tā kā par šerpu, īpaši jau, ja nezinām, kas notiek daudzās “ideālajās” ģimenēs aiz slēgtām durvīm. Un arī tāpēc, ka ļoti daudzi neiekļaujas baznīcas dogmatisma sludinātajos rāmjos.

        Atbildēt
      • Ieva
        18/01/2018 at 14:33 (11 mēneši atpakaļ)

        Dievs ir radījis cilvēkus, lai viņi iemācās mīlēt sevi, otru un pasauli savā dažādībā. Un nelikt vienam otram dzīvot savas sapratnes rāmjos un pareizībās.

        Atbildēt
        • Līga | happy whispers
          26/01/2018 at 08:26 (11 mēneši atpakaļ)

          Iemācīties mīlēt bez rāmjiem – tas jau tāpat kā mīlēt bez nosacījumiem. Un cilvēkam ar ego tas ir tik grūti :) Iespējams, galvenais un grūtākais uzdevums mūsu mūžā!

          Atbildēt
  10. L.
    14/01/2018 at 21:39 (11 mēneši atpakaļ)

    Paldies, ka no sava skata punkta atklāti cilā šādus jautājumus, kas daļai mūsu sabiedrībā joprojām izklausās dumpinieciski. Man šķiet, ka ir ok dzīvot tā, kā katrs no mums jūtas labi. Viens, divi, ar vai bez bērniem, ar savu vai cita dzimuma pārstāvi. Laulības un ģimene tradicionālajā izpratnē ir sabiedrības ķeksīšu liste kopš seniem laikiem. Ir jau feini, kad ir blakus Viņš un ir saskaņa, bet tai pat laikā nav tak laukā pa logu jāmetas, ja tā Viņa nav, bet kopumā dzīvē viss ir tīri labi. :) Izklausās, ka caur terapiju esi radusi mieru un iekšēju saskaņu par šo tēmu. Un citiem jau vienmēr būs ko piebilst. Man, piemēram, ir visnotaļ apnicis klausīties jautājumus par bērniem pēc 8 gadu attiecībām (un bez gredzena…). Un atklāta atbilde, ka šī ir mūsu izvēle, daudzkārt ir kā bišu stropa izpurināšana. Varu piekrist, ka tas viss ir pārvērtēts. Nu, drīzāk jau tā uzspiešana – “tu tak nevari būt laimīgs bez ģimenes un bērniem”, īpaši jau to spiež uz sievietēm. Bet var gan! Līga, baudi dzīvi un ņem pretī, ko tā dod. Man patīk Tava dzīves pieņemšanas taktika. Ļoti veselīgi garīgajam līdzsvaram. :) un jāmācās mums visiem mazāk klausīties citu viedokļos.

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      15/01/2018 at 12:31 (11 mēneši atpakaļ)

      Paldies par komentāru! Jā, apzināti izvēlēties dzīvi bez bērniem arī ir aktuāla tēma. Vai palikt pie viena bērna un neradīt brālīšus vai māsiņas. Jautājumi par gredzena un bērnu neesamību patiesībā joprojām tiek uzdoti ļoti netaktiski un neiejūtīgi. Manuprāt, cilvēku, kas dažādu iemeslu pēc izvēlēsies dzīvi bez bērniem, kļūs arvien vairāk.

      Atbildēt
  11. Dace
    25/01/2018 at 20:39 (11 mēneši atpakaļ)

    Nedaudz par citu tēmu, bet tomēr to pašu.. Reiz taisīju savas dzimtas koku un, kad tas lielais rullis bija izklāts uz galda, acīs iekrita fakts, ka manu vecāku un senākajās paaudzēs partneru maiņa lielākoties bija partnera nāve. Līdz mūsu vecākiem viss bija tā “tradicionāli” kā skatoties uz precīzu adījuma rakstu. Mana paaudze.. Raksts diezgan izšķīdis un tik vietām turās pie tā kā paredzēts. Māsicas-vecmeitas un brālēni-vecpuiši.Ja kāds uzdrošinās tomēr precēties, tad uzdrošinās to darīt jau otro vai trešo reizi. Nākošā paaudze tāda izraibināta un katram jāpieraksta vēl tēvs un māte. Smējām, ka labi, ka mūsdienās ir e-datu uzglabāšana, jo pēc baznīcas grāmatām nākošās paaudzes savus senčus rokās nesadzīs.
    Protams katram ir savs stāsts un iemesls, ko nosodīt būtu absurds. Zinu, ka vecāku un vecvecāku stāstos bijušas situācijas, kurās mūsdienās kopā vairs nepaliktu. Zinu, ka jau vecāku paaudzē sen būtu norakstīta kā vecmeita ar kaķi un piedzīvotāju. Mūsdienu brīvība atbrīvo, bet paliek tomēr skumji, ka mūsu laikmetā “saplīsušas lietas” neremontē, bet tā viegli izmet.
    Samierinos, ka precēta netikšu, jo mana otra puse nāk no “pašķīdušā raksta” un laulībai kā tādai pašos pamatos netic. Lai arī saucam sevi par mazo famīliju ar kaķi un mēdzam aizrunāties par bērniem, man līdz galam nav sajūta, ka man ir mana mazā pasaulīte, mana drošā ligzda – ģimene. Citreiz pat mēdzu saškrobīties par paziņas vientuļās 3 (jau pieaugušu) bērnu mātes čīkstēšanu. C’mon – kā māte sevi esi jau realizējusi, bērni izaudzināti, Tu neesi viena, visa Tava atlikušā dzīve ir tikai Tev pašai.
    ….sāku rakstīt par vienu, bet aizrakstījos līdz tam, ka gribas pajautāt, kāds tad izskatās tas dzīves piepildījuma komplekts vai izpildītais plāns? Partneris/bērni/karjera/sociālā dzīve/ceļojumi/māja. Šķiet vienmēr kaut kas trūks.

    Atbildēt
    • L.
      25/01/2018 at 22:23 (11 mēneši atpakaļ)

      Paldies, Dace, par pagājušo paaudžu pieminēšanu. Nosmējos, ka mana vecmāmiņa ir dzīvojusi daudz jestrāk par mani 21.gs. Kalpu meita būdama sadzīvoja bēbi ar saimniekdēlu, pēc tam mazais bija bērnu namā, kur viņa pati strādāja, līdz kara jukās ar evakuāciju pazuda. Pēc gadiem ome, kuru nekad neesmu iepazinusi, aizlaidās no sava kāzu mielasta un jaunā vīra uz neatgriešanos. Līdz pēc laba laika viņas otrajam vīram pirms kāzām nācās pirmo lauleni meklēt rokā,lai dabūtu oficiālu šķiršanos. Tas tā, par senču priekšzīmīgo dzīvi… :)))

      Atbildēt
      • Dace
        26/01/2018 at 00:01 (11 mēneši atpakaļ)

        Ui, tā senču dzīve priekšzīmīga ir tikai uz papīra, uz kura uzzīmēts ciltskoks :D

        Lasot Tavu rakstu piekrītu, ka laulība mēdz būt pārvērtēta. Gribas tik piebilst, ka ne pārvērtēta, bet laulība un ģimene ir atdalītas. Acs aizķeras katru reizi, kad piemini ģimeni. Es ceru, ka pārprotu un Tavas minētās ilgas pēc ģimenes nav kontekstā ar sevi, jo Tev jau ir ģimene – meita. Pat, ja laulība ir izjukusi, tam trešaja cilvēciņam tā vēl joprojām ir ģimene. Un ar šo cilvēciņu viens otram esat ģimene. Tiešām, tiešām nepiekasos!! Varbūts arī piekasos, jo to saku no savas šī brīža dzīves pozīcijas :)) Esot savā 2-cilvēku ģimenes modelī, kaut kur pakausī balstiņa īd, ka ģimene sākās tur, kur no diviem radies trešais. Iespējams Tavs raksts lika man pašai sev paprasīt, vai man tagad ir vai nav ģimene. Pēc likuma, jā ir. Dzīvoju valstī, kurā partnerattiecības pēc 2 gadu kopdzīves kļūst līdzvērtīgas laulātiem partneriem (jeb ir pieejami visi uz ģimeni attiecāmie likumi un bonusi, un, sasodīts, ceru, ka Latvijā šis likums tomēr tiks kaut kad atbalstīts). Pēc sajūtām – hmmm :)) Laulība ir pārvērtēta, bet ģimene ir vērtība :)) Veiksmi Tev!

        Atbildēt
        • Līga | happy whispers
          26/01/2018 at 08:19 (11 mēneši atpakaļ)

          Jā, mēs, protams, esam ģimene – maza, bet esam :) Un plašāku ģimeni veido mani vecāki un māsa. Tās ilgas, protams, ir pēc tā trešā, kurš būtu kā odziņa uz putukrējuma. Laulība arī ir ļoti forši, ja tajā sastāv divi sevis un pāra kopējā attīstībā un izaugsmē ieinteresēti indivīdi ar kopējām vērtībām. Tādu cilvēku satikt ir liela laime.

          Atbildēt
      • Līga | happy whispers
        26/01/2018 at 07:59 (11 mēneši atpakaļ)

        O, šis ir garšīgs stāstiņš :) Skaidrs ir viens – lai arī senāk retāk šķīrās, kopdzīves bieži tāpat nebija monogāmas un daudzas blakus attiecības notika laulātajam aiz muguras vai turpat acu priekšā, un ar to samierinājās. Mūsdienās ir lielāka iespēja saglabāt pašcieņu un neveiksmīga iznākuma gadījumā tapt brīviem un dot sev iespēju veidot jaunas attiecības.

        Atbildēt
  12. L.
    25/01/2018 at 23:28 (11 mēneši atpakaļ)

    Re, Līga, ir rezonanse!!! :) ar lielu prieku noklausījos LR ierakstu, ļoti interesanti. Varu iedomāties dusmīgās “tantes” pukstot par mūsdienu jaunatni.. Un kur nu vēl tie, kas runā par traumu augot bez tēva… OK,laikam jau nav ideālais variants, bet nav arī mirstamā vaina. Manai mammai ir savi “tarakāni galvā” par nepieciešamajiem sasniegumiem dzīvē, bet tai pat laikā 80.-90. gados man augot viņai pietika veselā saprāta teikt – jā, tev nav tēva, bet esmu pateicīga viņam, ka esi tu. Un, re, arī pēc kā tāda sievietei var būt veselīga pašapziņa (nu, samērā…), jaukas attiecības. Ikdienā strādājot ar maziem bērniem ir radusies pieredze, ar kuru saprotu – neesmu gatava uz bērnu. Bija vajadzīgi vairāki gadi, lai to pieņemtu. Partneris atbalsta. Un nu jau beidzot sāk palikt vienalga par sabiedrības atbalstu vai nosodījumu. Par to vajag runāt. Paldies, paldies, paldies, Līga!!! Empātija pret sevi un citiem! Viens izvēlas precēties un 3 bērnus, cits – kopdzīvi ar vai bez bērniem, vēl kāds jūtas lieliski viens, citam neizdodas tikt pie bērna, un visas šīs uzstājīgās prasīšanas ir kā sāls brūcēs; vēl kādam neizdodas sastapt Lielisko… Ir tik daudz ceļu dzīvē, kaut paskatoties uz saviem tuvākajiem draugiem. Laikam jau ir ilūzija cerēt, ka mēs kā sabiedrība spēsim pieņemt viens otru un mūsu izvēles. Bet es turpinu cerēt (tai pat laikā nebalstot savu pašvērtējumu uz sabiedrības viedokli). Veiksmi darbos un nedarbos!!!

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      26/01/2018 at 08:14 (11 mēneši atpakaļ)

      Nebalstīt savu pašvērtējumu sabiedrības viedoklī – te arī visa sāls. Kāds varbūt netika tālāk par virsraksta āķi un starp rindām neredzēja to, kas nemaz tik ļoti netika apslēpts. Protams, ka ģimene ir vērtība, taču šoreiz jau stāsts nav par tās apšaubīšanu, bet vēlmi (un spēju!) justies pilnvērtīgai arī bez klasiskā “laimes komplektiņa” (kas ne vienmēr ir tik laimes un miera pilns, īpaši, kad pēc ieilguša medusmēneša parādās bērni un pienākumi, kā dzīvē bieži pierādījies).

      Atbildēt
  13. Maddala
    31/07/2018 at 13:56 (4 mēneši atpakaļ)

    Paldies par rakstu!
    Ja parēķina, sievietes ir svērtas un mērītas pēc tā, cik veiksmīgi izprecinātas un kāda “neaptraipīta” reputācija vien tik ilgi, cik eksistējis patriarhāts. Un viņš nav bijis kopš time immemorial, mums ir liecību paliekas arī no matriarhāta perioda.
    Pamazām svari sverās uz otru pusi, bet es ceru, ka viņi paliks līdzsvarā. “-āti” tomēr ir galējības.
    par pašpitiekamību zelta vārdi. Manas ģimenes attiecības normalizējās tad, kad savas dzīves mandalas apļa centrā noliku sevi. Esot tur, svarīgākajā vietā, ne vīrietis, ne bērns nav pildmateriāls dvēseles plaisai. Dzīve ir skaista un ar špaktelēšanu nav jānodarbojas. :)

    Atbildēt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *