Lielas meitenes neraud. Vai varbūt tomēr? Mana atzīšanās.

Ir pirmdienas vakars, visi šodienas darāmie darbiņi ne tuvu nav padarīti, bet es tik ļoti gribu beidzot uzrakstīt kaut ko sev un no sevis! Kad iepriekšējo reizi blogā dalījos tādās riktīgi personiskās pārdomās, bija jūlija vidus. Mans labsajūtas glābšanas plāns – tā skanēja virsraksts. Domās esmu vairākkārt atgriezusies pie šī ieraksta, jo prasījās pēc turpinājuma jeb, kā angliski saka, follow up. Tobrīd biju pavisam izpumpējusies un nosēdinājusi baterijas. Sašļukusi kā fiziski, tā mentāli. Enerģijas atgūšanu izvirzīju kā vienu no galvenajām prioritātēm, bet laikam aizmirsu Visumam pasūtīt dzīvesprieku.

Augustā paņēmu atvaļinājumu. Blogā rakstīju reti, bet ārpus tā nedarīju neko, ja neskaita pārrunas par iespējamajiem darbiņiem rudens sezonā. Ikdienā iztiku pelnu, sniedzot sabiedrisko attiecību ārpakalpojumus. Cik bieži neesmu nodomājusi – ja varētu atļauties nedomāt par finansēm, tad rakstītu tikai blogu, un beidzot tā pa īstam pieķertos iecerei par grāmatu. Taču, iespējams, tas nebūtu līdz galam patiesi, jo īstenībā man joprojām patīk darīt arī citas lietas, ne tikai rakstīt, tāpēc ilgi mierā nosēdēt nemaz neprotu. (Kaut gan patiesībā arī vienkārši rakstīt nebūt nenozīmē dzīvot garlaicīgi vai īpaši mierīgi). Un tā nu es turpinu ikdienā meklēt līdzsvaru starp sirdslietām un praktisko dzīvi. Starp sapņiem, kas pašai vien jārealizē, un sadzīvi, bez kuras neviens no mums nevar iztikt (ja vien nav piedzimis ar zelta karotīti mutē, bet arī tas vēl negarantē mūžīgu sirdsmieru).

Ja atgriežos pie augusta un atskaites par to, kā man ir (vai nav) izdevies uzstutēt sevi atpakaļ kājās, tad jāatzīst, ka vasaras pēdējais mēnesis sagādāja dažus pārsteigumus. Tam it kā vajadzēja būt pavisam bezrūpīgam, jo bija iestājies tik ilgi gaidītais un vitāli tik nepieciešamais atvaļinājums, taču, kur gadījies, kur ne, mans vadzītis tomēr ņēma un salūza. Dienā, kad sēdēju friziera krēslā, piedzīvoju nevis prieku par iespēju tikt pie jaunas frizūras, bet pirmo panikas lēkmi savā mūžā. To īsto, kuras laikā liekas, ka tu piedzīvo sirdstrieku, vai galvā tūdaļ plīsīs kāds asinsvads, un tu nomirsi uz līdzenas vietas, nepaspējusi pateikt ardievas saviem mīļajiem un neizdzēsusies no Facebook. Viss notika tik negaidīti, it kā bez iepriekšēja brīdinājuma, un pārsteidza mani absolūti nesagatavotu. Bet tā jau ar tām panikas lēkmēm ir, un tieši tāpēc tās izraisa tik panisku reakciju.

Tiklīdz biju daudzmaz savākusies, otrreiz panikā nekritu. Gluži otrādi. Sapratusi, ka mans ķermenis dod nepārprotamu zīmi, ka ir jārīkojas, pieņēmu ļoti racionālu un ilgi atliktu lēmumu – pieteicos uz vizīti pie psihoterapeita. Beidzot.

Man aiz muguras ir krietna bagāža pārdzīvojumu un dažādu pieredžu, taču līdz šim ar visu centos tikt galā pašas spēkiem. Ja sava mūža lielāko daļu nebiju par savu varēšanu pārāk augstās domās, tad slimības pieredze pirms pieciem gadiem to kardināli mainīja. No meitenes, kas pinkšķ par katru sīkumu, es pārvērtos sievietē, kas nekad neraud. Kā tajā dziesmā: Big girls don’t cry… Bet, vai patiesi?

Hmm… Jā. Nezinu, tieši kādas pārmaiņas piedzīvoja mani iekšējie iestatījumi, taču raudājusi pēdējo gadu laikā esmu ļoti, ļoti reti. Pat nevaru īsti atcerēties, kad un par ko. Paraudāt nespēju arī tajā augusta pēcpusdienā, kad trīs kvartālus no manis Barselonā notika terorakts, uz ielas mira cilvēki un virs galvas sāka draudīgi riņķot helikopteri… Te tev nu bija atvaļinājums!

Septembrī nāca vēl daži notikumi, kas pamanījās sašķobīt sirdsmieru. Mīļas draudzenes mammai sākās ķīmijterapija. Mūžībā aizgāja paziņa, jauns vīrietis, kurš sešus gadus bija varonīgi cīnījies ar vēzi. Kādai draudzenei sasodītais krabis atgriezās pēc vairāku gadu klusēšanas. Par vēl vienu cīnītāju uzzināju burtiski pirms dažām dienām. Pie velna, stulbais vēzi! Vai tu varētu vienreiz likties mierā? Tāda sajūta, ka tas atkal notiek ar tik daudziem, un tu tur neko nevari darīt. Pinīgi neko! Vien pieņemt…

Kā gan lai te runā par emocionālo komfortu? Dzīve neļauj tajā ieslīgt! No vienas puses šķiet, ka tāds vispār nav iespējams. No otras puses, Visums sagādā arī patīkamus pārsteigumus. Piemēram, es mācos atkal būt vaļā romantiskai pieredzei un izbaudīt to prieku, ko sagādā savstarpējās pievilkšanās spēks. Atkal iet uz randiņiem manā vecumā un atrast aizņemtajā ikdienā laiku ne tikai sev, meitai, sunim vai mīļajiem draugiem, bet arī otram cilvēkam, ir zināms izaicinājums. Taču nekas nav neiespējami, un šie mirkļi ir zelta vērti. Nav nekā vienkāršāka, kā pēc negatīvām pieredzēm nocietināties un nekad nevienam vairs neuzticēties. Daudz lielāka māksla ir iemācīties dzīvot vieglāk un neuztvert visu tik nopietni, tostarp sevi.

Gatavojos vēl kādām pārmaiņām. Drīz savicināšu spārnus un vīšu savu ligzdu citviet. Man būs pašai savs pilsētas štābiņš, kurā strādāt, dzīvot, mīlēt un vienkārši būt. Man šķiet, ka, arī mainot dzīvesvietu, mēs uz brīdi nolaupām sev drošības izjūtu un izstumjam sevi ārpus komforta zonas. Tas ir veselīgi un nepieciešami, protams, jo bez tā nav attīstības.

Kaut gan reizēm šķiet – pie velna to attīstību! Gribu netraucēti dzīvot mierīgu un rāmu dzīvi, un beigt mētāties pa bangojošām jūrām. Taču es jau sākumā teicu, ka tā nebūtu īsti es. Un tā nebūtu īsti dzīve, kādu mēs to pazīstam modernajā laikmetā. Nu vajag man tos piedzīvojumus un būt kustībā! Vajag tās dzirksteles un arvien jaunu iedvesmu radīt (vārda visplašākajā nozīmē)! Taču līdzsvaram vajag arī mierā veldzēties un savu reizi nekur neiet, nevienu nesatikt un neko tādu īpašu nedarīt. Vienkārši pabūt un izgaršot dienu – nesaplānotu, nekādu tādu īpašu. Vienkārši tāpat. Ar sevi. Un būt pie vietas.

P.S. Vingrot ir forši! Skriet es tā arī neatsāku, taču esmu atpakaļ sporta zālē. Vairs gan bez ambīcijām pēc sešpakas, taču ar patiesu izkustēšanās prieku. Vienkārši tāpat. Turpinājums sekos.


Bildes: Kosh’UMM

1Pingbacks & Trackbacks on Lielas meitenes neraud. Vai varbūt tomēr? Mana atzīšanās.

  1. […] man izsprāga asaras. Tā lielā meitene varbūt beidzot raudās, nodomāju. (Ja nav lasīts iepriekšējais bloga ieraksts, varbūt sāc tieši ar to pirms lasi tālāk). Redzi, ar terapeitu šodien sākām šķetināt […]

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *