Mācīties dzīvot no jauna. Pēc izsmiešanas. Seksuālas vardarbības. Slimības. Tu to vari!

Šodien pirmo reizi psihoterapijas seansā man izsprāga asaras. Tā lielā meitene varbūt beidzot raudās, nodomāju. (Ja nav lasīts iepriekšējais bloga ieraksts, varbūt sāc tieši ar to pirms lasi tālāk). Redzi, ar terapeitu šodien sākām šķetināt kādu situāciju, kas manī radījusi aizvainojumu un dusmas. Situāciju, kurā iesaistīti divi man reiz tuvi cilvēki, ar kuriem attiecības esmu pārtaukusi, taču sāpīte, kā smejies, palikusi joprojām. Ko ar to iesākt? Neiedziļinoties sīkumos, sarunas gaitā izgaismojās šis un tas par pašapziņu, ko neizbēgami ietekmē mums tuvi cilvēki.

Veselīgas pašapziņas tēma man ir ļoti tuva. Mana pašapziņa ne tuvu nav perfekta, taču pēdējo dažu gadu laikā esmu ļoti apzināti strādājusi ar sevi, mēģinot izprast, kā sevi dziedināt. Kā salabot to, kas dažādu iemeslu dēļ ir salauzts. Šis būs ļoti garš bloga ieraksts. Un turpmākais stāsts nepieder man. Tā ir kādas bloga lasītājas pieredze, ar kuru viņa piekrita dalīties publiski, lai palīdzētu vēl kādai sievietei, kura pieredzējusi ko līdzīgu, sasparoties. Spert pirmo soli iepretim laimīgākai sev. Dažreiz šķiet – būt laimīgiem ir tik grūti. We are so fucked upmēs visi esam tik sačakarēti. Taču, ja sevi uzstutēt uz kājām izdevās vismaz vienai, varbūt tas noderēs vēl kādai? Par to arī šis stāsts.

Un noslēgumā arī kognitīvi biheiviorālās psihoterapeites Marijas Ābeltiņas komentārs par to, kas veido mūsu pašapziņu, un, kas var palīdzēt salauztajiem spert pirmo soli pretim veselākam sev.  Pateicībā šī stāsta varonei par izturēto (un dalīšanos!)…

Visiem biju resnā, briļļainā meitene ar šķībajiem zobiem. Un tad mani seksuāli izmantoja…

Jau no agras bērnības, cik vien sevi atceros, mana pašapziņa ir bijusi zema. Tagad, skatoties bildēs, redzu, ka biju pavisam normāls bērns ar veselīgu miesasbūvi, bet man ir un bija apaļa sejas forma un izteiksmīgi vaigi. Tas bija pietiekams iemesls, lai ikviens, kam nebija slinkums, tos apspriestu, teiktu, ka esmu resna un apaļa. Mani apsaukāja gan bērnudārzā un pagalmā, gan pirmajās klasēs. To dzirdēju no tuvākiem un tālākiem radiem, un ļoti bieži bija sajūta, ka apspriest manu augumu, piemēram, viesību laikā, ir pilnīgi pieņemami. Tagad, kad man patiešām ir liekie kilogrami, skatos uz bildēm un domāju – kāpēc citiem tā bija man jāsaka? Kāpēc līdzās nebija neviena, kurš pateiktu: “Hei, meitēn, ar tevi viss ir kārtībā! Tiesa, bulciņas gan tu varētu ēst mazāk, jo tas nav veselīgi.” Nebija. Un nu jau neko. Raudot rūgtas asaras un mierinot sevi ar kompulsīvo pārēšanos katru reizi, kad kāds mani apsaukāja vai jutos vientuļa un apbēdināta, pakāpeniski kļuvu arvien resnāka, līdz divdesmit divu gadu vecumā attapos ar trīsdesmit liekiem kilogramiem. Un tas nekādā veidā manu pašapziņu nevairoja.

Papildus tam, ka skolā biju resnā meitene, biju arī briļļainā meitene ar šķībajiem zobiem, turklāt vēl zubre. Skolā, kurā mācījos, nebija stilīgi būt gudram. Popularitāti mērīja paskaidrojumu skaitā direktorei, bet man bija citi mērķ un  sapņi. Arī vecāki un vecvecāki allaž mudināja mācīties. Viņi skaidroja, ka viņu pienākums ir doties uz darbu, bet mans – uz skolu.

Vienmēr esmu bijusi ļoti puiciska. Vairākas reizes mēģināju sevi lauzt, velkot svārkus un kurpes ar papēdi, bet jutos ne tikai neveikla un neglīta, bet arī tiešām nepratu uzvesties. Tas iegrūda vēl dziļākos kompleksos, tāpēc daudz priecīgāka staigāju apkārt kedās un džemperī. Pat, ja tas nozīmēja saņemt izsmējīgu jautājumu – tu esi puika vai meitene?

Labāka dzīve pavērās, kad padsmit gadu vecumā mainīju skolu. Tur bija stipri liberālāka attieksme pret ģērbšanos un izskatu, bet, kas svarīgāk – būt gudram bija gods un cieņa. Beidzot sāku just, ka esmu vērtīga, jo atklāju, ka varu spīdēt. Lai gan skola bija ļoti liela, par mani uzzināja visai ātri, jo sāku aktīvi piedalīties dažādos konkursos un olimpiādēs, iegūstot labas vietas, un tas bija uzmanības vērts. Protams, pati bieži biju pārmācījusies zili zaļa, naktīs negulēju, jo nevarēju pieļaut, ka sekmju līmenis krītas. Tā kā ar sportu vienmēr biju uz jūs (taču drīzāk mentāli nekā fiziski), baidoties no klasesbiedru ņirgāšanās un pazemojuma, labāk izvēlējos dabūt ārsta attaisnojošo zīmi, nekā sabojāt vidējo atzīmi ar ne visai iepriecinošu vērtējumu un zaudēt savu statusu. Kāda draudzene ik pa laikam mēdza teikt, ka man sanāk viss, ko daru. Uz to vienmēr ar smaidu atteicu, ka daru tikai to, kas man sanāk.

Man bija 15 gadi, kad mani seksuāli izmantoja pedofils

Detaļās neiedziļināšos, vien zinu, ka manis pašas kompleksu dēļ par to, ka citām klasesbiedrenēm jau bija pirmie randiņi (un dažas pat lielījās ar pirmajām seksuālajām attiecībām), es pavilkos uz 30 gadus vecāka vīrieša, kāda ģimenei labi pazīstama cilvēka perversiju. Jāatzīst gan, ka nevienu brīdi neticēju, ka tas notiks. Kurš skuķis gan padsmit gadu vecumā neiemīlas vecākos vīriešos, romantiski sapņojot? Taču nekam no tā nebija jānotiek! Viņš visai ilgi un pacietīgi būvēja tīklu, stiprinot mūsu attiecības ar dažādām manipulatīvām metodēm, vienlaikus laikā graujot manas attiecības ar ārpasauli, stāstot, cik visi, īpaši mani vecāki, tur ārā ir slikti, kamēr viņš vienīgais mani saprot un atbalsta.

Nav grūti tādus stāstus sastāstīt hormonu un pubertātes plosītam bērnam, kāds es neapšaubāmi vēl biju. Man pat vēl īsti nebija izveidojušās sievišķīgās aprises, turklāt mans puiciskais dzīvesstils lika izskatīties vēl jaunākai, nekā patiesībā biju. Kas interesanti, kaimiņi jau sāka baumot, ka manās biežajās vizītēs pie viņa kaut kas nav tīrs, turklāt krietnu laiku pirms vispār kaut kas notika. Tas palīdzēja vēl vairāk nostiprināt izolāciju no sabiedrības, jo vīrietis stāstīja – redzi, viņiem tikai skauž mūsu draudzība, viņi nesaprot un grib mūs šķirt.

Tā kā man tolaik ar ģimeni nebija diez ko labas attiecības, kā arī nevarēju lepoties ar plašu draugu loku, jo faktiski visu laiku pavadīju mācoties un draugi nebija prioritāte, tad pazaudēt vienīgo cilvēku, ar kuru kopā jutos labi, es nebiju gatava. Savs akmens šajā dārzā metams arī manām attiecībām ar tēvu, kuras tolaikā nebija tuvas. Atceros, ka pāris reizes biju savu trīsdesmit gadus vecāko draugu nevilšus nosaukusi par tēti, bet tas viņu nekavēja mani seksuāli izmantot.

Kad tas bija noticis vienu reizi, pārējais jau bija viegli – sekoja šantāža un draudi. Ja sūdzēšos, viņa bērni taču paliks bez vecākiem. Un stāsti par mūžīgo mīlestību, kurai atliek vien sagaidīt manu pilngadību. Jo sievišķīgāka veidojos, jo mazāk viņu interesēju. Ar laiku viņš pret mani kļuva agresīvs, mēdza ņirgāties un būt vardarbīgs. Pilsētā mani saukāja par mauku un ģimenes jaucēju, un nevienam pat prātā neienāca mani aizsargāt. Tā vietā mani apsaukāja un pazemoja. Ironiski, bet sieva joprojām ir kopā ar šo vīrieti, kaut esmu droša, ka viņa zināja, kas notiek. Jā, viņš jopropjām ir uz brīvām kājām. Esmu par viņu ziņojusi pedofilijas prevencijas dienestam. Viņš tiek pieskatīts.

Sāka brukt kopā kauli un locītavas, draudēja neauglība

Pat īsti neatceros, kā no tās putras izkļuvu. Psihe lielāko daļu šīs traumatiskās pieredzes no manis slēpj. Atrisināt un sadziedēt to ir ļoti grūts darbs. Katrā ziņā šie notikumi atstāja uz mani ļoti dziļu iespaidu, tāpēc es smagi saslimu. Sākuma sāpēja viena locītava, tad – nākamā un nākamā, līdz bruka kopā kauli un locītavas. Šo slimību ārstēja tāpat kā vēzi – ar ķīmijterapiju. Man bija 17 gadi. Es jutos nodota. Dzīves pievilta. Stīva. Ar ierobežotām kustību spējām, draugu un klasesbiedru pamesta un aizmirsta.

Vienīgā dzīves jēga bija turpināt censties mācīties, cik vien labi spēju. Tas bija vienīgais veids, kā pierādīt sev un citiem, ka kaut ko spēju. Ceļš uz atzinību. Pēc operācijām, arvien sliktākiem analīžu rezultātiem un arvien mazākām cerībām, pienāca laiks pārcelties uz pieaugušo slimnīcu. Absolūts pesimisms, jo sākās maksas medicīna un nolaidās rokas. Visi pūliņi izārstēties bija nesekmīgi, jutos tikai sliktāk un sliktāk. Man draudēja, ka no zālēm var izkrist zobi. Pateica, ka būšu neauglīga.

Kad kļuva visbēdīgāk, parādījās izeja. Satiku kādu brīnišķīgu sievieti jau krietni gados. Mēs runājām par dzīvi. Par spēku un iekšējo kodolu. Par to, kā paši sevi sadedzinām. Saruna ar šo kundzi mani patiesi iedvesmoja. Likās, ka viņas vārdi par to, cik esmu stipra, iesēti manā sirdī kā sēkla, kas sāk dīgt. Viņa man iedvesa, ka šī slimība nav mana, ka esmu vesela. Pamazām, dienu no dienas, es atlabu. Atjaunojās visi procesi organismā, kuriem bija jābūt pagaisušiem tikko pašas rokām špricētās ķīmijas dēļ. Tajā brīdī es pieņēmu lēmumu, ka ir pienācis laiks dzīvot pilnasinīgi.

Tikai tagad, pēc vairāk nekā 10 gadiem, domāju, ka mani sagrāva vainas izjūta un bēdas. Tās mani saēda no iekšpuses, jo jutos ļoti slikti par visu, ko tiku piedzīvojusi. Domāju, ka man vēl ir ļoti daudz, ko atcerēties un atšķetināt, un tas būs ļoti sāpīgi un nepatīkami, bet atkal un atkal, kad jūtos slikti, manī sāji ieskanas atgādinājums, ka sevi ir jāmīl.

Laime nav naudā, sasniegumos un slavā

Vidusskolu pabeidzu ar izcilību un ātri atradu darbu vienā no Latvijas lielākajiem uzņēmumiem. Strauji skrēju augšup pa karjeras kāpnēm, un pēc brīža jau vadīju liela uzņēmuma lielāko nodaļu. Manā pakļautībā bija daudzi desmiti cilvēku. Jūra bija līdz ceļiem, es sapņoju par sevi debesskrāpī, ar visu pasauli pie kājām. Pašapziņas līmenis uzšāvās debesīs! Īsta zvaigžņu slimība. Līdz sākās pārmaiņas, krīze un reorganizācija, un daudziem nācās aiziet, tostarp man.

Tikai tad sapratu, cik ļoti savu pašapziņu tiku saistījusi ar naudas daudzumu kontā. Jo bagātāka biju, jo labāk jutos. Ja skolā deva atzīmes, tad darbā vērtību mērīja algas izteiksmēi. Pēkšņi attapos bezdarbnieku rindās. Ar pašas godīgi nopelnīto pabalstu, taču bez jebkādas sajēgas, kurp iet tālāk. Protams, dzīve nestāvēja uz vietas. Par laimi, mani uzaicināja strādāt citā uzņēmumā, taču mēģinājums bija neveiksmīgs, izjauca manas sociālās garantijas un iecirta robu jau tā sadragātajā pašapziņā. Solītā alga saruka trīsreiz un knapi nosedza manus rēķinus. Ēdu tikai tad, kad sanāca paēst. Tātad – ne vienmēr.

Dzēru un graizīju sevi katru dienu, ilgojoties pēc nāves

Bija kauns prasīt palīdzību vecākiem vai draugiem, bet nācās. Pēc piedzīvotās zvaigžņu slimības tik krass pavērsiens mani iekšēji nogalināja. Jutos absolūti bezvērtīga. Dienas pavadīju, guļot apātijā, bet naktīs nevarēju aizmigt. Dzēru alu no plastmasas divlitrenēm, graizīju rokas, seju un kājas. Izdomāju dažādus stulbus attaisnojumus, radu un draugu acīs padarot sevi par pašu tizlāko cilvēku, kurš var ar pieri uzskriet naglai vai pāršķērst roku ar manikīra šķērītēm, kas iekritušas dīvānā. Tikai redzot asinis un sajūtot ādu plēšamies pušu, varēju izbeigt ciešanas, kas plēsa mani no iekšpuses.

Kad atradu jaunu darbu, dzīve pamazām sakārtojās, tomēr vecās traumas vairs nebija iespējams noslēpt ne zem naudas un konta izrakstiem, ne labās reputācijas un panākumiem. Sākās agresijas un panikas lēkmes, dzēru un graizīju sevi katru dienu, ilgojos pēc nāves, riju līdz vemšanai un biju pilnīgi neadekvāta. Līdz kādā brīdī, ar draugu un ģimenes atbalstu, nonācu pie secinājuma, ka ir pēdējais laiks būvēt sevi no jauna. Šajā versijā es esmu beigusies.

Sāku iet pie psihoterapeita-psihiatra. Dzēru zāles, dabūju diagnozi. Ļoti nopietnu. Tādu, no kuras mirst 10% pacientu, atņemot paši sev dzīvību. Veltīju trīs sesijas, lai pārdzīvotu, ka principā esmu atzīta par garīgi slimu. Tāpat, kā lielākā daļa šajā pasaulē… Pamazītiņām mācījos dzīvot no jauna. Normāli, pareizi pret sevi. Personības izaugsmei un dažādām garīgajām praksēm biju pievērsusies līdz ar saslimšanu. Sāku rūpīgāk izvēlēties, ko tieši praktizēt. Kuriem skolotājiem sekot, kādas idejas un prakses pārņemt. Ko pārtraukt. Sapratu, ka, iespējams, tieši dažādu metožu pārsātinājums kaut kādā mērā bija vēl papildus izsaucis slimības saasinājumus līdz brīdim, kad nespēju sevi vairs kontrolēt.

Ar medikamentu palīdzību pārtraucu kompulsīvo ēšanu un pievērsos izteikti veselīgākam uzturam. Pievērsos smagai fiziskajai slodzei – cīņas sportam. Tas bija pavērsiena punkts, kas mainīja manu gaitu, stāju, izskatu un attieksmi pret sevi un savu ķermeni. Es zinu, ka esmu neiedomājami stipra, un tas palīdz brīžos, kad neklājas viegli. Nu jau pagājis vērā ņemams laiks, kopš sāku sevi būvēt no jauna. Iet visādi – pa kalniem un pa lejām. Darbi, cilvēki, veiksme un arī bēdas – tas viss nāk un iet, kā jau ikvienam no mums. Bet vienu gan esmu iemācījusies – tas mani nedefinē nekādā veidā. Arī tad, ja pret mani kāds izturas tā, kā es negribu, lai pret mani izturas, tas mani nedefinē. Mani un manu vērtību definē tikai mana attieksme pret sevi un citiem. Šī nostāja un pārliecība man ļauj sev piedot vājuma brīžus un aptur nepieciešamību meklēt ārējo atzinību, diedelējot to no citiem. Jo es pati zinu, kas es esmu. Ja man kādreiz būs bērni, es ceru, ka man izdosies to viņiem iemācīt saprast vieglāk, nekā šī pārliecība nāca pie manis.

Tas arī ir mans atrastās pašapziņas noslēpums – tikt līdz apziņai, ka es esmu vērtīga. Dvēseles līmenī – līdz papēžiem. Tajā netveramajā slānī, kur esi lielais un mazais reizē.


Kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņaapstiprina – pašapziņas pamati patiesi tiek veidoti no dzimšanas, turklāt tās galvenie stūrakmeņi tiek ielikti jau līdz skolas vecumam. Ģimenē mēs izveidojam pamatpārliecības par to, kādas esam pašas, kāda ir pasaule, kādi ir citi cilvēki. Mēs kā bērni nepazināti un nekritiski (jo mūsu smadzenes vēl nav izaugušas, lai varētu analizēt lietas) uzsūcam sevī tuvinieku attieksmi. Ja mūs ievēro tikai tad, kad esam izdarījušas paraizas lietas, neviļus izveidojas dzīves likums Izpildi prasības un tapsi mīlēta. Ja mums pievērš uzmanību, tikai tad, kad saslimstam, likums rokā – Esi vāja, lai tevi mīlētuutt. Šīs pamatpārliecības un dzīves likumi caurstrāvo visu mūsu dzīvi un nosaka gan darba, gan partnera, gan draugu, gan citas ikdienišķas izvēles, tostarp to, ko vilkt mugurā, ko ēst.

Labā ziņa ir tāda, ka, pieaugot mēs varam uztaisīt inventarizāciju savās pārliecībās. Jo tas, kas derēja bērnībā, neatbilst tam, ko gribam kā pieaugušie. Ja mūsu agrās bērnības un skolas pieredzē bija adekvāti mīloši pieaugušie (vismaz viens cilvēks), mums ir vieglāk padarīt mūsu pašapziņu veselīgāku un izvēlēties ticēt tam, ka esam mīlamas, labas un spējīgas. Ka pasaule ir iespēju pilna vieta un cilvēki ir jaukas radības. Tām zināšanām, kas nākušas caur pieredzi, ir dubultvērtība un spēks.

Ja nepieciešams celt pašapziņu, palīdz daudzi labi pašpalīdzības vingrinājumi, tai skaitā apzinātība, kas vairo mūsu spēju izvēlēties to, kas mums der un ļauj justies līdzsvarā. Taču dažkārt nepieciešama profesionāla palīdzība, kur, pirmkārt, mēs strukturētā veidā izrevidējam savu pieredzi, iemācāmies domāt citādāk un pamanīt domāšanas slazdus, un, otrkārt, iegūstam jaunu pieredzi, mērķtiecīgi eksperimentējot ar uzvedību un esot konstruktīvās attiecībās ar psihoterapeitu. Mūsdienās labus rezultātus pašapziņas attīstībā uzrāda kognitīvi biheiviorālās terapijas paņēmieni, shēmu terapija u.c.

Neapšaubāmi, ka traumatiskas situācijas, vardarbība vai citas nelaimes var atstāt milzīgu robu pašapziņā. It īpaši seksuālā vardarbība, kur varmāka bieži vien ir nesodīts, bet upurim teju jāuzņemās noziedznieka vaina. Diemžēl Latvija iecietības ziņā ir pēdējā vietā Eiropā, kas tikai pasliktina situāciju un padara mūs visus par potenciāliem emocionālās, fiziskās un seksuālās vardarbības upuriem. Īpaši, ja matu krāsa, augums, garums, gaume neatbilst vidējam modes standartam. Vardarbīgas pieredzes gadījumā bez profesionālā atbalsta palīdz silta, cilvēciska attieksme. Kāds, kurš tic, ka otrs ir labs un varošs cilvēks, neskatoties uz to, kas notika. Kāds, kas patiesi atbalsta.

Vispār jau šāda attieksme noder jebkurā vecumā un teju visās situācijās, ar retiem izņēmumiem. Tas palīdz mums augt un pētīt sevi un pasauli. Svarīgi, ka arī pašas pret sevi mēs attiecamies tieši tāpat. Nelamājam un nevainojam iekšēji, bet iedvesmojam, motivējam un atbalstām. Un to var iemācīties un attīstīt kā jebkuru prasmi. Tad ir cerība, ka mūsu trīs galvenās emocionālās pamatvajadzības – pēc drošības, pieņemšanas un apbrīna – tiks apmierinātas, un varēsim baudīt pašapziņas labos augļus.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *