Novecošana kā ceļojums arvien dziļāk sevī

Laikmetā, kad savu dzīvi ik dienu iemūžinām neskaitāmos foto mirkļos un uzņemto pašportretu skaits ir lielāks nekā jebkad agrāk, nav nekā vienkāršāka kā paskatīties uz sevi no malas. Līdz sociālo mediju piedzimšanai manas attiecības ar fotografēšanos nebija draudzīgas. Uzskatīju, ka neesmu fotogēniska, un lielākajā daļā bilžu sen nepatiku. Kamēr citi viesībās ar prieku izrādīja savus foto, mana dzīve bildēs bija fiksēta ļoti skopi – tēta iemūžināta, melnbalta bērnība divos albumos ar biezām kartona lapām un nedaudz krāsainu bilžu no skolas gadiem. Ja par bērnības bildēm neko sliktu nevaru teikt – bērns kā bērns, – tad skolas un studiju gadu attēlus aplūkoju bez īpašas sajūsmas.

Tad nāca digitālais laikmets ar mobilajiem tālruņiem un sociālajiem tīkliem, un pēkšņi fotografēšana kļuva par ieradumu, bez kura ikdiena vairs nav iedomājama. Kopš rakstu blogu, mana dzīve ir kļuvusi publiskāka, un es fotografējos daudz biežāk. Bildes ar sevi regulāri publicēju Instagram kontā, un gadās, ka tās parādās žurnālos vai internetā līdzās intervijām, izteiktajiem viedokļiem un tamlīdzīgi. Tomēr līdz selfiju publicēšanai un fotosesiju bilžu aplūkošanai ar neaizžmiegtām acīm bija jānoiet garš sevis pieņemšanas un iemīlēšanas ceļš, jo, godīgi sakot, es ilgi sev nepatiku.

Fotogrāfijas man palīdz paskatīties uz sevi no malas. Aplūkojot un publicējot tās, mācos pieņemt sevi tādu, kāda esmu, turklāt ne tikai vizuāli, bet arī iekšēji, jo bildes ļoti bieži atspoguļo mūsu sajūtas un emocijas. Pārdzīvojumus vai prieku. Ja esmu nelaimīga un neapmierināta ar sevi, attēls nemelos un nerādīs pretējo. Agrāk fotogrāfijās tikpat kā nesmaidīju. Šobrīd vislabāk patīku sev bildēs, kurās sirsnīgi smaidu vai smejos. Nopietnos ģīmjus publicēju arvien retāk.

 

Ja agrāk ilgi domāju, publicēt bildi vai ne, un analizēju, kā tajā izskatos, tad šobrīd mēdzu publicēt arī tādas fotogrāfijas, kurās neizskatos perfekti, neesmu uzkrāsojusies vai izķemmējusi matus. Man nav svarīgi, cik cilvēku manai bildei nospiedīs Patīk, būtiskāk ir radīt noskaņu un katram attēlam piešķirt nozīmi, pievienojot vēstījumu. Tas gan nenozīmē, ka šobrīd patīku sev par visiem 100%. Nē, diemžēl es joprojām atradīšu kaut ko, kas mani neapmierina. Tomēr, aplūkojot kā manas, tā citu sieviešu bildes, paturiet prātā, ka publiskajā vidē nonākušās bildes visbiežāk ir pieredzējušas lielākus vai mazākus uzlabojumus. Arī es mēdzu izmantot attēlu apstrādes iespējas, ar kuru palīdzību var izcelt vēlamo un notušēt nevēlamo, taču pārāk ar to neaizraujos, jo man ir svarīgi saglabāt autentiskumu.

Kāpēc es par šo vispār rakstu? Laikam jau tāpēc, ka marts ir tas mēnesis, kad ik gadu 8. datumā tiek svinēta Starptautiskā sieviešu diena, un arvien vairāk mūsdienu sieviešu šajā dienā pauž atbalstu un novērtējumu viena otrai. Tāpat marts ir tas mēnesis, kad svinu savu dzimšanas dienu, un šogad es ar lepni paceltu galvu iesoļoju savā četrdesmitgadē – 39 dzīves gadi tūlīt būs aiz muguras. No vienas puses, neticas. Pa kuru laiku?! Vai tiešām nākamgad jau apaļi 40? No otras puses, neesmu naiva – ķermenis pamazām noveco, – un es to redzu.

Aplūkojot bildes ar sevi jaunības svaigumā, tik ļoti redzu, kā laiks ir darījis savu. Mazāk fiziski, vairāk – emocionāli, garīgi. Tas briedums, kas nāk roku rokā ar dzīves pieredzi, ir brīnišķīgs. Tas ir smeķīgs. Un es to ne par ko nemainītu pret jaunības naivumu un muļķību. Nevaru iedomāties, kāda būšu vecumdienās, taču šobrīd, dzimšanas dienas gaidās, liekas, ka šis patiesi ir foršākais laiks manā dzīvē. Joprojām esmu labā fiziskajā formā un mentāli jūtos tik labi kā nekad. Tas nenozīmē, ka nav slikto dienu. Tādas, protams, ir. Vienkārši esmu iemācījusies šīs izjūtas pieņemt un vairāk vai mazāk tikt ar sevi galā. Laika atstātie nospiedumi, kas uz ādas manifestējas kā krunciņas, mani nebiedē. Vismaz pagaidām tendence ir visnotaļ pozitīva – izmēģinājusi dzīvi ar pieliktām skropstām un mākslīgiem nagiem, esmu atgriezusies pie dabiskuma, jo tā jūtos vislabāk. Arī manas krūtis man patīk tādas, kādas tās ir, un gulties zem skalpeļa, lai kaut ko uzlabotu, nealkstu.

Turpmākajos dzīves gados vēlos būt vesela, enerģijas pilna un ik dienu piedzīvot gandarījumu, dzīvojot dzīvi, kas man sagādā prieku un baudu. Ja runājam par ambīcijām profesionālajā jomā, es vienkārši vēlos realizēt savu radošo potenciālu un, ja tādējādi man izdosies kādu ievdesmot vai kādam palīdzēt, būšu laimīga. Apzinos, ka pieņemt savu dabisko novecošanos ir liela māksla, taču ticu, ka tā man padosies. Jaunība ir brīnišķīga mūsu dzīves daļa, taču šis briedums ir tik ļoti, ļoti smeķīgs. Un, lai to nosvinētu, jau otro gadu es ļaujos nelielam piedzīvojumam un fotografējos… apakšveļā!

Manos divdesmit un pat trīsdesmit tam nebija ne drosmes, ne pašapziņas. Tādu stīgu sevī sajutu tikai, tuvojoties zīmīgajai četrdesmitgadei. Pērn spēru pirmos soļus kopā ar fotogrāfi Līgu Vītolu, pirmo reizi uzdrīkstoties fotografēties apakšveļā. Šogad izbaudīju pavisam atšķirīgu, ļoti juteklisku un meditatīvu fotosesiju pie Liānas Brūveres fotostudijā Kosh’UMM. Iespēja sajust sevi fotografēšanās procesā, pakāpeniski nolobot slāni pa slānim, un skats no malas, pēcāk aplūkojot gatavās bildes, ir, iespējams, labākā dāvana, kādu es sev būtu varējusi uzdāvināt, jo tā ļauj iepazīt un samīļot dažādas sevis šķautnes.

Man nav bail no novecošanas, jo zinu, ka vienlaikus tas būs ceļojums arvien dziļāk sevī, pretim arvien lielākai sevis pieņemšanai un sevis mīlestībai. Un tur jau vairs nav tālu no tik ļoti kārotās laimes.

Sveicu Tevi šajā sievietēm veltītajā dienā un novēlu sajust sevī patiesu, dzirkstošu prieku par to, kas esi – ik dienu, ik mirkli!


Bildes un vide: Kosh’UMM
Make-up: Linda Liepiņa
Veļa un apģērbs: Lindex

3 Komentāri on Novecošana kā ceļojums arvien dziļāk sevī

  1. Una
    08/03/2017 at 13:42 (2 gadi atpakaļ)

    Ļoti no sirds un ļoti skaistas fotogrāfijas un Tu tajās, it visās :)

    Atbildēt
  2. Juris
    27/03/2017 at 16:50 (2 gadi atpakaļ)

    Skaistas fotogrāfijas, visu cieņu Jums un fotogrāfei.

    Atbildēt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *