Piedzīvot laimīgu sevi: 9. diena

Glabāt dusmas ir kā sagrābt kailās rokās gailējošas ogles, lai sviestu tās kādam citam, taču beigu beigās – apdedzināties pašam. Pastāv uzskats, ka lielā mērā mēs paši radām savas ciešanas, iestiegot nožēlā par pagātni, iztēlojoties sliktāko iespējamo nākotnes scenāriju un tamlīdzīgi. Īpašu postu sev nodarām, atkal un atkal “atgremojot” senas un nepatīkamas atmiņas. Viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem veiksmīgā virzībā uz priekšu ir… nespēja piedot. Tāpēc šodienas tēma ir tieši piedošana – kā sev, tā citiem.   

Domāju, ka ikviens uz savas ādas kaut reizi dzīvē ir izjutis, ka piedošana nākas ļoti grūti un ilgi. Pieļauju, ka daudziem pat ir “melnais saraksts” ar cilvēkiem, kas  vienā vai otrā veidā ir nodarījuši pāri vai slikti izturējušies. Cilvēki, pret kuriem izjūtam aizvainojumu un citas negatīvas emocijas. Vienlaikus bieži nespējam piedot paši sev, nelaižot vaļā pagātnē pieļautās kļūdas un nemitīgi maļot galvā citas iznīcinošas domas. Tāpat itin meistarīgi savus domu un atmiņu monstriņus barojam ar vislielāko labsajūtas indi – bailēm.

Manuprāt, piedošana pirmkārt nepieciešama mums pašiem, lai atbrīvotos no toksiskajām emocijām, kas ilgtermiņā var transformēties pat fiziskās veselības problēmās. Esmu pamanījusi, ka, nespējot kaut ko piedot, nevilšus ieņemam upura lomu, savukārt piedošana atbrīvo un palīdz atkal būt savas dzīves noteicējiem. Jo, kā jau minēju ievadā, nespējot vai nevēloties kaut ko piedot, visvairāk nodarām pāri paši sev.

Salīdzinoši nesen, pateicoties konstruktīvai sarunai ar psihoterapeitu, man izdevās palaist vaļā kādu ilgi nēsātu aizvainojumu un piedot notikumā iesaistītajiem cilvēkiem. Tieši pateicoties terapijai, esmu piedevusi sev pagātnes kļūdas un mācos ikdienā nedusmoties uz sevi par to, ko esmu kaut ko salaidusi grīstē vai tamlīdzīgi. Piedošana ir process un savā ziņā  jāpraktizē ik dienu. Ja iemācāmies neturēt aizvainojumu un neļaujam sev spēlēt upura lomu, vainojot citus savās izjūtās, pašsajūta viennozīmīgi uzlabojas un nāk pieņemšana. Jo dzīve vienkārši dažkārt ir tāda, kāda nu tā ir.

9. dienas uzdevums: Uzraksti vēstuli kādam, kuram Tev jāpiedod

Uzraksti vēstuli kādam, kuram nevari piedod. Kādam, pret kuru sirdī sakrājies aizvainojums. Kādam, kas tevi sāpinājis vai pievīlis. Varbūt jūsu ceļi jau sen ir šķīrušies, bet varbūt joprojām esat viens otra dzīvē. Lai nu kā, ir laiks atbrīvoties no negatīvjām emocijām un virzīties uz priekšu, nevelkot līdzi smacējošo pagātnes nastu.

Pirms ķeries pie rakstīšanas, aizver acis un veic dažas dziļas ieelpas un izelpas.

  • Iedomājies, ka elpa tavās krūtīs aizpilda to telpu, kur iepriekš mitinājās dusmas vai aizvainojums.
  • Ar katru izelpu atbrīvo šo iekšējo telpu no negatīvajām emocijām. Iedomājies, kā tās vienkārši aizpeld prom un izšķīst gaisā kā ziepju burbulis vai aiztek prom kā upes ūdens.
  • Ar katru ieelpu ielaid savā iekšējā telpā piedošanu un sajūti iestājamies arvien lielāku mieru. Apņemies, ka ļausi sev sadzīt, soli pa solim palaižot vaļā sāpes.

Lai ko tu vizualizētu, nosūti domās otram cilvēkam savu svētību, un velti svētību arī sev. Atceries, ka piedošana pirmkārt ir svarīga tev, nevis otram. Jums pat nav jātekas un nav jārunā. Tas ir sevis mīlestības akts. Vārdi “Es piedodu…” ir ļoti jaudīgi.

No savas pieredzes varu teikt, ka piedošana var prasīt laiku un ar vienas vēstules uzrakstīšanu vien situācija nemainās. Taču šis vingrinājums var palīdzēt apzināties to, cik ļoti nepiedotas lietas nospiež sirdi un saindē ikdienas labsajūtu. Vai vēlies turpināt būt upuris un justies slikti? Vai tomēr pieteiksi karu saviem dēmoniņiem un ņemsi kontroli savās rokās?

Iepriekšējo 8. dienu uzdevumi:


Bildes: pexels.com

4 Komentāri on Piedzīvot laimīgu sevi: 9. diena

  1. Līva
    22/04/2018 at 17:07 (1 mēnesis atpakaļ)

    Prāts ļoti bieži saprot, ka ir jāpiedod, tajā pašā laikā prāts ir tas, kas bremzē!
    Manuprāt, lai varētu piedot sev un citiem, ir jāprot atlaist pagātni. Jo lielākoties, viss jau palicis pagātnē. Un pagātni izmainīt nevar. Tā ir jāpieņem. Eh, tik viegli pateikt, bet tik grūti izdarīt!!!
    Ja patiesi vēlamies atbrīvoties no aizvainojuma, tad nedrīkstam gaidīt, ka tas, kas mūs aizvainojis lūgs piedošanu. Tas mūs neatbrīvos, un tas norāda, ka mēs negribam no šī aizvainojuma nemaz atbrīvoties. Piedodam visiem, piedodam sev, ka ar mums tā ir noticis un dzīvojam laimīgi!!!

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      23/04/2018 at 12:06 (1 mēnesis atpakaļ)

      Tā ir – vislielākā cīņa jāizcīna pašai ar savu prātu :) Un savu Ego dažkārt, kas daļa no prāta konstruktiem vien ir.

      Atbildēt
  2. Anna
    26/04/2018 at 20:22 (4 nedēļas atpakaļ)

    Ui cik loti ar piedosanas temu sev un vel kadam cilvekam nonemos pirms kadiem cetriem gadiem! sakuma dariju to ki nevajag – gaidiju kad man atvainosies. Protams ka tas biezi notiek atvainosanas nenak un ilgu laiku biju sev iestastijusi ka bus labi tikai kad man lugs piedosanu un savadak ne. Ar savu sodienas pieredzi pilnigi piekritu Livai par to ka pasi netiekam vai negribam tikt gala tapec domajam ka tikai otram jaatvainojas. Man skiet es toreiz daudz rakstiju vestules kuras sadedzinaju un man bija blogs kura pati sev ciksteju. Bet tapat piedosana atnaca tad kad laiikam biju tam beidzot gatava un sodien loti ticu ka ja butu bijusi atrak atverta tam tas butu noticis atrak. Tagad vienmer censos loti piestradat lai dzives mazie sikumini kas ir aizvainojosi atri aizmirstas. Tiesi sonedel stradaju pie viena tada sikumina aizmirsanas jo labi zinu kad ja kadam piedod tad pie nakama strida nedrikst pieminet vecas lietas. Ta ka eamu sajusma par sis nedelas atbilstoso temu. Paldies Liga :)

    Atbildēt
  3. Lauma
    13/05/2018 at 20:18 (1 nedēļa atpakaļ)

    Superīgs raksts! Paldies Jums!

    Atbildēt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *