Viss bija kļuvis grūti. Rakstīt, smieties, mīlēt…

Pirms pāris dienām manā redzeslokā nokļuva franču dzīvesstila blogeres Garance Doré bloga ieraksts, kurā viņa atklāti stāsta par savu garīgo veselību un saskarsmi ar depresiju. “Es darīju visu, visu, visu, ko spēju, lai tiktu galā pašas spēkiem. Un tad kādu dienu es salūzu,” viņa raksta. Šis ieraksts ļoti rezonē, jo daudzas no sajūtām un atziņām ir līdz kaulam pazīstamas arī man.

“Viss bija kļuvis grūti. Rakstīt, smieties, mīlēt. (..) Es zināju, ka man tikai vajag tikt laukā no dziļās bedres, kurā biju iekritusi, un viss atkal būtu normāli, taču sienas bija slidenas, un katru reizi, kad izbāzu seju saulē, es atkal ieslīdēju bedrē. Un mana cīņa turpinājās.” Garansa bloga ierakstā uzskaita vairākus iemeslus, kāpēc viņu, iespējams, piemeklējusi depresija, tostarp būšanu “nobriedušam pieaugušajam, kas ir vienlaikus nežēlīgi un fascinējoši”, taču kā galveno faktoru viņa min pazudušo kontaktu ar sevi. “Es biju mainījusies, bet joprojām dzīvoju tā, it kā būtu tā pati persona, kas iepriekš. Būdama pārliecināta, ka tas ir tikai slikts garastāvoklis, es gaidīju to personu, kas reiz biju, atgriežamies. Juceklīga, pozitīva, pašpārliecināta, allaž spējīga pasmieties par visu.”

Garansa izmēģināja dziedniekus, šamaņus, hipnozi un citus paņēmienus, kā tikt galā ar sāpēm. “Meditācija, dienasgrāmatas rakstīšana, skaņas terapija – es vairs nespēju izturēt sevi runājam par sevi.” Ak, dievs, cik tas izklausījās pazīstami! Lai cik skaista nebija aizvadītā vasara no laikapstākļu viedokļa, morāli man tā bija ļoti grūta. Tieši tāda pēcgarša ir palikusi – bija grūti. Neskatoties uz to, ka visu laiku mēģināju sevi stutēt ar dažādām labsajūtas praksēm, tādu īstu prieku un laimi izjust padevās gaužām grūti. Līdzīgi Garansai arī es varētu uzskaitīt virkni iemeslu, kas varētu būt sliktās pašsajūtas pamatā, taču jūtos vēl gana trausla, lai atkailinātos. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc rakstīt blogu pēdējos mēnešos nācies grūti.

Tomēr franču blogeres ierakstā norezonēja vēl kāda frāze. “Ir svarīgi, lai tādi kā es par to runātu – kāds, kura dzīve citiem var šķist kā sapnis. Garīgajai veselībai nav nekāda sakara ar panākumiem, naudu un mīlestību. Gluži pretēji – tieši tad, kad, tavuprāt, esi iemantojis visu, tavi pamati drīzāk var sabrukt. Jo, ja reiz tev ir viss, kādas gan tev var būt tiesības ciest?” Lūk! Kādas gav tev var būt tiesības ciest? Jautājums, kuru tik bieži esmu uzdevusi sev aizvadīto pāris mēnešu laikā, vienlaikus galvā uzskaitot visu, par ko šajā dzīvē varu būt pateicīga.

Un tomēr es izjutu garīgu diskomfortu. Es izjutu ciešanas. Es izjutu sāpes. Kaut kur pa ceļam biju pazaudējusi to dzirksteli, ar kuru biju dzīvojusi iepriekšējā dzīves posmā. Mans darīt prieks un dalīties prieks bija apdzisis, un, gluži tāpat kā franču kolēģei, vienā brīdī tik ļoti apnika mēģinājumi pašsajūtu uzlabot visiem iespējamiem paņēmieniem, kurus izmantoju iepriekš. Nav jau tā, ka nekas no tā nestrādāja. Nē. Vienkārši tas nogurums pašai no savas nebūt ne spožās pašsajūtas ņēma virsroku. Skaidrs, ka tādos apstākļos pēdējais, ko gribas, ir rakstīt blogu par to, kā piedzīvot laimīgu sevi. (Ironisks smaidiņš).

Taču pirms pāris dienām izlasītais Garansas teksts lika aizdomāties. “Ir svarīgi, lai tādi kā es par to runātu”. Jā, ļoti iespējams, ka manai franču kolēģei ir taisnība. Par savu sašķobījušos pašsajūtu ir jārunā arī tiem, kas raksta un dalās savos prieka un laimes meklējumos, un kādā brīdī, iespējams, lasītājiem un sekotājiem radījuši ļoti harmoniskas un ar dzīvi allaž apmierinātas personības iespaidu. Tādiem kā es.

Šajā brīdī pat nezinu, ko īsti vēl gribētu piebilst. Vien to, ka turpinu savā ikdienā integrēt dažādas lietas un prakses, kas devušas pozitīvu ietekmi iepriekš. Tāpat turpinu apmeklēt psihoterpeitu. Nupat apritējis gads, kā uzsāku regulāru terapiju, un tas viennozīmīgi bija viens no vissakarīgākajiem lēmumiem, lai šķetinātu lietas, ar ko pašai neizdodas tikt galā. Lai atceramies Garansas vārdus – “es darīju visu, visu, visu, ko spēju, lai tiktu galā pašas spēkiem. Un tad kādu dienu es salūzu.” Nav jāgaida lūzuma punkts. Ir jārīkojas laicīgi.

Otra lieta, kas palīdz atgūt līdzsvaru brīžos, kad tas sāk zust, ir rūpes par garīgo higiēnu. Apzināti pievēršot uzmanību savam noskaņojumam, garastāvoklim un pašsajūtai, es vēroju, kas ir tās lietas, darbības vai notikumi, kas man palīdz justies labi, būt produktīvai un radošai, un kas – atņem enerģiju, liek justies bezspēcīgai un depresīvai. Tās atpazīstot, varu laicīgi veikt zināmas darbības, lai izvairītos no nokļūšanas nevēlamajos stāvokļos. Tomēr vairāk par visu šobrīd mācos no savām emocijām nebēgt, bet pieņemt un izdzīvot tās. Jā, tas nereti nav nekas patīkams, un ir nepieciešama liela drosme, lai stātos pretim saviem dēmoniņiem, tomēr tas ir jādara, lai cauri tumsai tiktu atpakaļ gaismā. Dzīve ir cikliska – vienu brīdi mums klājas labāk, citu – ne tik ļoti. To ir jāprot pieņemt, tomēr ar to nebūt nav jāsamierinās. Ir jāmeklē risinājumi nevis jāpaceļ ķepas un jāpadodas. Tad nu tur es šobrīd arī esmu. Ceļā.

Priecāšos, ja komentāros padalīsies savā pieredzē, ja dzīvē gadījies līdzīgi! 

 

Bildes: Ieva Drāzniece

13 Komentāri on Viss bija kļuvis grūti. Rakstīt, smieties, mīlēt…

  1. Elina
    19/09/2018 at 14:53 (4 nedēļas atpakaļ)

    Man tieši šobrīd ir šis līdzīgais posms.. tagad sēžu virtuvē un to rakstu, kamēr mazā, kura saaukstējusies guļ, paralēli pusdienas un viss cits + slimības lapas laikā tapt Tev prasa strādāt.
    Nu jau pēdējo pusgadu es mēģinu saņemties, izturēt, nav taču tik slikti sev saku. Lai gan jūnijā biju tuvu sabrukumam, bet tas jau vēl nebija gana, lai es apstātos un kaut ko krasi mainītu. Tikai tagad, kad apstāties likusi veselība, aizdomājos- kāda vella pēc es skrienu, raujos un izturu- ja sen jau jutu, ka ir jāapstājas?!!! Un ja pats negribi saprast un ignorē savas sajūtas, tevi piespiež, ui kā piespiež apstāties.
    Bet kāpēc es skrēju un aizmirsu par sevi?! Jo ir taču ģimene, mazā sirsniņa par kuru Tev ir jābūt atbildīgai. Kā es tā aiziešu no darba, kaut arī tas totāli riebjas. Ir taču rēķini un pārtika jāpērk. Bet laiks sev tajā visā nav.. nav bijis jau vairāk kā pusgadu un tagad ir tā, ka nav nekā… iekšā pilnīgs tukšums.
    Bet ir jāmainās, ir! Kad veselība iedod pa bēniņiem tad saproti ka nu nevar tā, nevar. Tikai tagad saprast ar ko sākt, kā sākt..
    ir jāieklausās sevī, savās sajūtās. Lai kā gribētos nevajag tās ignorēt.

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      19/09/2018 at 15:02 (4 nedēļas atpakaļ)

      Es Tev pilnīgi piekrītu – sevi ir jādzird, nevis jāignorē, un ir nepieciešama drosme spert soļus, kas palīdzētu justies labāk un sasāpējušās lietas risināt. Ir ļoti grūti ikdienā darīt darbu, kas nepatīk, kā Tu raksti, tāpēc es ieteiktu sākt ar šo jomu – padomāt, izpētīt, kas vēl notiek darba tirgū. Varbūt, ka parādās varianti, kas Tev liktu justies labāk, ļaujot turpināt pelnīt. Aiziet no darba ir diezgan ekstrēmi – ne visi to var atļauties. Tomēr arī tādi soļi reizēm jāsper, ja vadzis lūzt. Galu galā – Tava veselība ir svarīgāka.
      Es viena ikdienā rūpējos par meitu-pusaudzi, kurai nesen diagnosticēta hroniska saslimšana, padarot mūsu ikdienu krietni neērtāku un kreņķiem pilnāku, taču arī šajā posmā mērķtiecīgi izbrīvēju laiku sev, lai aizietu pavingrot, uz jogu vai garākā pastaigā ar suni, ja nekas cits neizdodas. (Man paveicies, ka vairs nevajag aukli, lai izrautos brīvsolī! Bet jāsaka, ka man aukles arī nekad nav bijis. Kad meita bija maza, darbdienās bija dārziņš vai arī sēdēju mājās pati, ja mazā slimoja).
      Novēlu Tev atrast, ar ko sākt, lai sasāpējusī ikdiena mainītos! Man liekas, ka vienu būtisku soli Tu jau esi spērusi – apzinājusies, ka situāciju mainīt ir Tavos spēkos. Vajag tikai uzdrīkstēties sākt. Kaut ar mazumiņu :) Veselību Tev un ģimenei!

      Atbildēt
  2. L.
    19/09/2018 at 18:20 (4 nedēļas atpakaļ)

    Līga, malacis, ka strādā pie sevis, runā ar terapeitu, tas ir svarīgi! Zinu, cik grūta ir tā sajūta, kad iekšā ir apātija, skumjas, pat izmisums, bet ārēji gandrīz vai vienmēr jārāda priecīga seja, un vispār reti kurš saprot, kā jūties. Kaut vai cenšas saprast. Un turklāt vēl ir ikdienas dzīve, kas jāvada.

    Ļoti rezonēja vārdi “nav tiesību uz ciešanām, jo viss ir labi”. Ha! Man bija līdzīgi, labi apmaksāts darbs (kurš gan riebās), jauks vīrietis, sakārtota dzīve un… totāla iekšēja bedre, ko reti kurš spēja saprast, jo ārēji taču viss bija kārtībā. Kādus 2/3 gadus tas gāja, turklāt kritiens bija grūts, jo, kā jau daudzi, ignorēju pirmās pazīmes. Ja ļaujas sliktajām domām, tad viss pa spirāli aiziet uz leju griezdamies. Mūsu smadzenes mūs tā apčakarē, ka paši visām tām domām ticam, kas ne vienmēr ir taisnība. Pamazām no tās bedres izrāpos, arī ar psihoterapijas palīdzību. Saprotu, ka laikam nebija gluži klīniska depresija, jo labi ēdu, ļoti labi gulēju (pārsvarā kādas 10h, jo tad varēju “neeksistēt”) un fiziski funkcionēju.

    Take your time! Un reizēm ir pilnīgi ok justies ne ok. Mākslīgi močīt ar viltus pozitīvismu arī ne vienmēr ir īstais risinājums. Grūta gan ir tā sajūta ar lielām skumjām vai apātiju. Padomus dot nemāku, bet zini, ka neesi viena un ka agrāk vai vēlāk tas visdrīzāk pāries. Virtuāls apskāviens!

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      20/09/2018 at 08:32 (4 nedēļas atpakaļ)

      Mīļš paldies, ka dalījies savā pieredzē :) Un arī par virtuālo apskāvienu.

      Atbildēt
  3. Linda
    20/09/2018 at 08:15 (4 nedēļas atpakaļ)

    Līga, paldies par iesvesmojoso rakstu!

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      20/09/2018 at 08:33 (4 nedēļas atpakaļ)

      Paldies, ka lasi :) Prieks, ka varu iedvesmot, daloties arī par ne tik priecīgām tēmām.

      Atbildēt
  4. Tija
    20/09/2018 at 09:09 (4 nedēļas atpakaļ)

    Paldies, ka dalies!
    Ļoti sāpīga un skaudra tēma. Par ko runā vēl mazāk – par līdzcilvēkiem. Mans vīrs gāja šim cauri – es teikšu, ka tas bija ļoti grūts laiks ne tikai viņam, bet arī man. Palikt kopā ir tik grūti, jo saprast ir grūti, gaidīt ir grūti, sniegt atbalstu, pašai tādu negūstot – ir ļoti grūti. Mēs daudz maz tikām galā, šobrīd redzam arī sauli. Bet tas ir prasījis ļoti daudz, mums abiem…

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      20/09/2018 at 12:50 (4 nedēļas atpakaļ)

      Sirsnīgs paldies, ka dalījies savā pieredzē! Esmu bijusi arī Tavās kurpēs un dzīvojusi līdzi cilvēkam, kuru māca depresija. Tas noteikti nebija vienkārši un ietekmēja arī blakus esošo cilvēku labsajūtu. Bet ir forši, ja izdodas rast iekšējās rezerves un būt gana empātiskiem, lai nenovērstos no otra grūtā brīdī un kopā izietu tam cauri. Terapija viennozīmīgi būtu nepieciešama abām pusēm. Lai jums izdodas drīz tikt atpakaļ gaismā – abiem kopā! :)

      Atbildēt
  5. Ieva
    20/09/2018 at 10:04 (4 nedēļas atpakaļ)

    Paldies, ka dalies! Tas sasaucas arī ar manu iekšējo stāvokli. Sākuma sevi neizpratu, pusgadu nostaigāju vienkārši eksistējot. Apkārtējiem likās, par ko gan man sūdzēties! Labi apmaksāts darbs, bērns, mîlošs vīrs. Esmu nodrošināta un ko gan es te sūdzos. Sadomājusirs par daudz un grib, lai mani kāds žēlotu. Sākuma arī pati tā domāju un sevī visu to notušēju. Mākslīgs pozitīvisms. Bet tas tomēr depresijas gadījumos nedarbojas. Pec tam sapratu, ka tā nespēju dzīvot un tāpat vairāk nebija dzīve. Tā bija lliela vilšanās sevī, ka nevaru tā kā citi, vilšanās apkārtējos cilvēkos un viņu attieksmē. Tagad jau pusgadu eju uz terapiju un tikai tagad saku apjaust, kas ar mani notiek. Mainos es pati, mēģinu cīnīties. Iet kā pa Amerikāņu kalniņiem…ir bijuši puņķi un asaras, prieki par to ka varu dažas dienas dzīvot bez tā smeldzīguma sirdī un izmisuma, vainas sajūtas, ka varbūt savam bērnam atņemu viņa bērnību. Kurš bērns gan grib tādu mammu ka salmu čupiņa- bez satura un stirpā balsta. Es cīnos, lai gan liekas, ka tā ir cīņa ar vējdzirnavām un vai kādreiz būs tā, ka atklāti varēšu pateikt, ka esmu vesela, esmu tikusi vaļā no depresijas- manas labākās draudzenes? Nezinu, vai tas ir iespējams! Tāpēc ir ļoti svarīgi dalīties un apjaust ka es neesmu viena. 🙏🏻

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      20/09/2018 at 12:54 (4 nedēļas atpakaļ)

      Paldies, ka dalījies savā pieredzē! Tu pilnīgi noteikti neesi viena – ļoti daudz cilvēku visā plašajā pasaulē jūtas nomākti vai sirgst ar depresiju. Starp citu, man vakar ieteica vienu foršu grāmatu, ko uzreiz Kindle nopirku un sāku lasīt – ievērtē The Lost Connections – Uncovering The Real Causes of Depression – and the Unexpected Solutions. Man jau tagad ļoti simpatizē autora uzstādījums un tēmas, ko viņš skars. Varbūt noder kā papildu izziņas avots līdztekus terapijai (un ļoti forši, ka esi to uzsākusi, jo tas jau ir solis pretim sevis izpratnei un, kas zina, laimīgākai sev). Lai izdodas!

      Atbildēt
  6. Ance
    20/09/2018 at 17:54 (4 nedēļas atpakaļ)

    Šis gads, lai gan esmu tīri zinātniski domājoša persona, man šķiet šogad kaut kādas enerģijas dara savu. Lasu un domāju par dēmoniem ar kuriem cīnos, sajūta it kā būtu kritusi aizā no kuras ar spēkiem kārpos ārā, lūdzu palīdzību, meklēju visas iespējas lai nepadotos. Tik pēdējā mēneša laikā pēc visiem dzīves spērieniem sāku pacelt galvu. Spēka maz, bet cenšos. Uzticēties un ticēt sev, tāds ir mans jaunaia dzīves sauklis. Tas viss moka mūs, bet es to uztveru tā, ka augam, jo jābūt ir bedrē, lai zinātu kurp neatgriesties. Tiksim ārā no tā, un skeletus skapī nekarināsim, raksim nost, un iesim tālāk…:)

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      21/09/2018 at 09:14 (4 nedēļas atpakaļ)

      Paldies, ka dalījies savās sajūtās! Jā, dzīvē dažkārt gadās melnās strīpas, kad pārdzīvojumu ir vairāk nekā citkārt, un paliek grūti dzīvot. Bet, kā jau Tu raksti, jāuzticas sev, jārisina tas, kas samežģījies, un jādzīvo vien tālāk :) Lai Tev pietiek enerģijas un spēka tikt no tās aizas ārā!

      Atbildēt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *