Koko Šanele reiz izteikusies, ka nekas nepadara sievieti vecāku, kā izmisīga cenšanās izskatīties jaunākai. Un, redzot, cik izmisīgi daudzas rietumu sievietes dzenas pēc mūžīgā (un mākslīgā!) skaistuma, ir grūti leģendārajai modes māksliniecei nepiekrist. Un, ja reiz par Koko, tad viņa esot teikusi arī tā: "Daba dod tev seju, kura tev ir 20 gadu vecumā. Dzīve dod tev seju, kura tev ir 30 gadu vecumā. Bet 50 gadu vecumā tev ir tā seja, kuru tu esi nopelnījusi." Proti, seja itin godīgi atspoguļos tavu līdzšinējo dzīvesveidu - ko tu ēdi, kā tu gulēji, vai pietiekami rūpējies par savu ādu un prati vai neprati tikt galā ar stresu.

Nesen apmeklēju ļoti iedvesmojošu ESPA Rīga sarunu vakaru, kurā piedalījās grāmatas Skaistumam nav gadu autore Una Ulme un lieliskā, pieredzējusī ginekoloģe Dace Matule. Atmiņā aizķērusies Unas atziņa par to, ka no vecuma nav jābaidās, vecumam ir jāgatavojas. Savā grāmatā Una atzīstas, ka trīsdesmitnieces vecumā kritusi panikā par katru krunciņu, bijusi kompleksu pārņemta un tikai pēc 40 pieņēmusi sevi un savu vecumu. "Tikai tagad beidzot es jūtos komfortabli savā ādā, jo ārējais skaistums vairs nav mana prioritāte," viņa raksta.  

Klausoties tovakar Unā, smaidīju. Arī man 40 gadi bija kā robežšķirtne, kad sāku tā pamatīgāk aizdomāties par novecošanu. Jā, tas ir dabisks process. Nē, es nekritīšu panikā. Taču pēdējā pusotra gada laikā pārdzīvotais stress manā sejā ir redzams kā uz delnas. Kā Una, tā ginekoloģe Dace Matule atzina, ka skaistuma lielākais ienaidnieks nav viss vecums, bet gan stress. Zināt to teicienu "no bēdām novecoja"? Lūk, tas ir par mani. 

Es apzinos, ka katram dzīves posmam ir savi uzdevumi. Šobrīd man vissvarīgākais ir atgūt pozitīvismu un dzīvot pēc iespējas nesteidzīgāk. Slow living - tā ir mana jaunā mantra. Es nepārblīvēju savu ikdienu ar notikumiem, informāciju un cilvēkiem. Daudz lasu, klausos pašizaugsmes lekcijas, veicu dažādas prakses (piemēram, vizualizācija, meditācija un tamlīdzīgi), eju vingrot, kā arī cenšos uzlabot ēdienkarti un miega kvalitāti. Soli pa solītim, bez gaidām un ilūzijām par to, ka pēkšņi atkal iemantošu nepārejošu iekšējo harmoniju. 

Vēl viena ļoti būtiska ikdienas labsajūtas sastāvdaļa ir pateicība par to, kas man ir. Dzīve mani ir pārbaudījusi gan ar pašas, gan meitas veselību. Slimība nav saudzējusi arī tuvus un mīļus cilvēkus. Kā Unas grāmatā atzīst ESPA dibinātāja Sūzana Hārmsvērta, visiem ir traumas un traģēdijas - tā ir daļa no dzīves. Taču, iemācoties būt pateicīgiem un beidzot uztraukties par to, kā mums nav, spēsim izbaudīt dzīvi.